Grāmata
Feb. 21., 2011 | 07:33 pm
Ulfs Eriksons. Stikla cilvēki.
Pēc pirmā iespaida šī grāmata likās asa un auksta kā stikls, bet vēlāk atklājās arī tās poētiskums, jā, tāda kā melanholija. Vispār šī ir grāmata - mozaīka, kurā tikai noteikti gabaliņi stāsta sižetisko stāstu (un tas ir patiesi interesants), daudziem citiem gabaliņiem ir citas funkcijas.
"Pirmā saruna apklusa. Ziemas pēcpusdienas zilā grūtsirdība nogūlās pār mūsu baltajiem ģipša apsējiem, Dienvidu slimnīcas ortopēdiskās nodaļas septītajā palātā."
/U.E./
"Ārpusē ļaudis steidzās garām ar saviem portfeļiem un mobilajiem kaujas gatavībā. Vējš stūmās smagi pa ielām. Tas piešķīra trotuāra steigai savādu mieru: steidzīgo drēbes strauji plīvoja, kamēr tie cīnījās katrs savā bezgalībā, lai paspertu vēl vienu vienīgu soli uz priekšu."
/U.E./
"Nesaprazdams, kā tas īsti noticis, pieķēru sevi pilnīgi atklāti stāstām par savu depresiju, par dienām, kad gaismai ir piecu procentu svina piejaukums, asinīm piecu procentu smilšu, atmiņai tāds pats daudzums sniega, smiekliem asaras, izsalkumam piesātinājums, dzīvesgribai ilgas doties prom."
/U.E./
"..ap mums virpuļo lapas un pielīp katra pie savas iepriekš nosacītās vietas upes melnajā virsmā."
/U.E./
" Viņš gribēja tikai dzert Chablis un ēst Appenzeller, savāda un diezgan bērniškīga kombinācija, kuru mēģināju viņam piegādat vēlīnajā ziemā, kamēr gaisma ausa pāri līčiem aiz viņa skaistās istabas loga un mūzika no mazā stereo atvēra iekšēju logu pēc iekšēja loga mūsos abos klusējošos draugos."
/U.E./
Pēc pirmā iespaida šī grāmata likās asa un auksta kā stikls, bet vēlāk atklājās arī tās poētiskums, jā, tāda kā melanholija. Vispār šī ir grāmata - mozaīka, kurā tikai noteikti gabaliņi stāsta sižetisko stāstu (un tas ir patiesi interesants), daudziem citiem gabaliņiem ir citas funkcijas.
"Pirmā saruna apklusa. Ziemas pēcpusdienas zilā grūtsirdība nogūlās pār mūsu baltajiem ģipša apsējiem, Dienvidu slimnīcas ortopēdiskās nodaļas septītajā palātā."
/U.E./
"Ārpusē ļaudis steidzās garām ar saviem portfeļiem un mobilajiem kaujas gatavībā. Vējš stūmās smagi pa ielām. Tas piešķīra trotuāra steigai savādu mieru: steidzīgo drēbes strauji plīvoja, kamēr tie cīnījās katrs savā bezgalībā, lai paspertu vēl vienu vienīgu soli uz priekšu."
/U.E./
"Nesaprazdams, kā tas īsti noticis, pieķēru sevi pilnīgi atklāti stāstām par savu depresiju, par dienām, kad gaismai ir piecu procentu svina piejaukums, asinīm piecu procentu smilšu, atmiņai tāds pats daudzums sniega, smiekliem asaras, izsalkumam piesātinājums, dzīvesgribai ilgas doties prom."
/U.E./
"..ap mums virpuļo lapas un pielīp katra pie savas iepriekš nosacītās vietas upes melnajā virsmā."
/U.E./
" Viņš gribēja tikai dzert Chablis un ēst Appenzeller, savāda un diezgan bērniškīga kombinācija, kuru mēģināju viņam piegādat vēlīnajā ziemā, kamēr gaisma ausa pāri līčiem aiz viņa skaistās istabas loga un mūzika no mazā stereo atvēra iekšēju logu pēc iekšēja loga mūsos abos klusējošos draugos."
/U.E./