nelasilasi - 20. Februāris 2010

Pērs Ulovs Enkvists. Grāmata par Blānšu un Mariju.

Radiocativity... discovered by Madame Curie...
Zinātniskā degsmē ir sava romantika; atklāt ko līdz šim nezināmu, ieiet jaunās teritorijās un vēl nezināt, kā tas izmainīs cilvēces vēsturi. Un tas staro tumsā gluži kā mīlestība.
Un tad vēl ir Blānša Vitmena, kuras mūžš ir satriecoši neparasts (nevaru atrast īsto vārdu), un viss, ko viņa var, ir meklēt atbildes uz Jautājumiem.
Nē, mani šī grāmata ir samulsinājusi. Patika.

"Viņš skaļi lasīja savā skaistajā un mierīgajā balsī, un valdīja īpatns spriegums telpā, viņa balsī un groteskajos zinātniskajos atradumos, par ko viņš vēstīja."
/P.U.E./

"Šķita, ka viņš uztver mīlestību kā slimību, ko iespējams izraisīt. Pirmajā reizē,kad viņš viņai pieskārās, nevis Blānša, bet viņš pats kļuva pavisam kluss."
/P.U.E./

"Pjērs Kirī bija izņēmis caurulīti, līdz pusei pārklātu ar cinka sulfīdu, tā saturēja ievērojamu daudzumu rādija šķīduma, kas spēcīgi spīdēja tumsā. Pēc Marijas domām tas bija lielisks fināls neaizmirstamai dienai, un visus bija apbūris šis spīdums."
/P.U.E./

Veļas mazgāšana ar rokām ļoti atgādina bērnību.