Grāmata
Jul. 17., 2009 | 02:10 pm
Huans Rulfo. Pedro Paramo.
Kāda spocīga, skaista pērlīte! Te ir daudz nāves, daudz ļaušanās liktenim, daudz karstuma. Rēgi, putni (jo putni ir pat tur, kur cilvēku vairs nav) un tādas kā cauri ejošas skumjas par to visu.
"Sākumā viņi visi tā: "Man jāaiziet uz turieni. Man jāaiziet vēl tālāk." Kamēr aiziet tik tālu prom, ka labāk jau vairs neatgriezties."
/H.R./
"Abas večas, durvis spraugā vien pavērušas, nozuda katra savā mājā. Pār ciematu atkal nolaidās klusums, aizdarot nakts vārtus."
/H.R./
"Jau kur tas laiks, kopš tu aizgāji, Susana. Gaisma torīt bija tāda pati kā tagad, ne tik sārtena, bet tā bija tā pati skopā gaisma bez mirdzuma, tā pati palsajā miglas plīvurā ievīstītā gaisma, kas tagad. Tieši tas pats mirklis."
/H.R./
"Tad kļuva dzirdams, kā, saplūzdami ar nakts tumsu, garām aizrikšo zirgi. Sviedri un putekļi, zem pakaviem notrīc zeme. Kad atkal sāka zibēt jāņtārpiņu uguntiņas, viņš saprata, ka visi vīri ir prom. Palicis bija viņš viens - kā ciets koka stumbrs, kam sākusi trupēt serde.
/H.R./
Kāda spocīga, skaista pērlīte! Te ir daudz nāves, daudz ļaušanās liktenim, daudz karstuma. Rēgi, putni (jo putni ir pat tur, kur cilvēku vairs nav) un tādas kā cauri ejošas skumjas par to visu.
"Sākumā viņi visi tā: "Man jāaiziet uz turieni. Man jāaiziet vēl tālāk." Kamēr aiziet tik tālu prom, ka labāk jau vairs neatgriezties."
/H.R./
"Abas večas, durvis spraugā vien pavērušas, nozuda katra savā mājā. Pār ciematu atkal nolaidās klusums, aizdarot nakts vārtus."
/H.R./
"Jau kur tas laiks, kopš tu aizgāji, Susana. Gaisma torīt bija tāda pati kā tagad, ne tik sārtena, bet tā bija tā pati skopā gaisma bez mirdzuma, tā pati palsajā miglas plīvurā ievīstītā gaisma, kas tagad. Tieši tas pats mirklis."
/H.R./
"Tad kļuva dzirdams, kā, saplūzdami ar nakts tumsu, garām aizrikšo zirgi. Sviedri un putekļi, zem pakaviem notrīc zeme. Kad atkal sāka zibēt jāņtārpiņu uguntiņas, viņš saprata, ka visi vīri ir prom. Palicis bija viņš viens - kā ciets koka stumbrs, kam sākusi trupēt serde.
/H.R./