nelasilasi - 9. Februāris 2009

Nu viss! Man pilnīgi oficiāli sāk gribēties pavasari. Tādu, kad nav vairs jāstaigā ziemas drēbēs, kad pasaule nav slapja, pelēka un auksta reizē, kad rīti gaišāki un cilvēki -tāpat.

Ups! sapratu, ka esmu palaidusi garām savas cibiņas-vācelītes viena gada jubileju!

bet tikai mazliet ir nokavēts, tāpēc uzsaucu piparmētru tējas tostu: Par vārdu maģiju!

pie tosta piekožu klāt pēcpusdienas trīsstāvīgo gardumu.
Pirmajā stāvā labā somu sausmaizīte,
otrajā stāva krēmbonžūrs ar zaļumiem,
trešajā - svaigs gurķis.
Nu tad!

Kolans Makkens. Dejotājs.

Šī nu man gāja pie sirds! Patika tas, par ko raksta, patika tas, kā raksta. Un tas nekas, ka līdz šim diez ko nezināju, kas tas tāds -Nurijevs. Tagad zināšu. Bet grāmata man būtu patikusi arī tad, ja būtu par pavisam izdomātu cilvēku.
Nu man jādomā par lielām personībām, par cilvēku dažādības skaistumu, par deju un par skaistumu vispār.


"Tava vārda skaņa vēl aizvien atrauj vaļā šīs istabas logus."
/K.M./


"Anna man pamāja un aizvēra durvis, it kā šī kustība ietilptu kādā slepenā dejā."
/K.M./


" -Ko?
-Nāc šurp, lūdzu.
-Kāpēc?
-Atraisi man matus!"
/K.M./


"Kad viņi aizgāja, es izmazgāju palagus un izkāru tos uz granātkoku zariem pagalmā."
/K.M./