ceļujums uz abudabi, turp un atpakaļ, ošņājot ēnas nogurušas kājas, ošņājot pelējumua sēni,kas lēnām izsūc mani, manu pienskābi,no manas krūts un viss ... viss pārējais ir otršķirīgi ...

Rīts piedrazots ar tukšumu...
ar tukšīti...

Skumju apātija pārņēmusi šo tukšumo,šo slimīgi klaustrofobisko tukšumu,un nevienam tas nešķiet svarīgi...bija seši no rīta un visi viņi bija sveši : ne viena stunda,ne minūte,ne mirklis nav savējais,BIEDRI mirkli,ierindā lūdzu : nosauciet savu vārdu un uzvārdu...arī to es nezinu.

Vakardiena,amm glīši...Es iepazinos ar diviem burvīgiem cilvēkiem (precēts pāris,kas neatbilst nekādiem mums iesakņotiem russko laiku stanartiem) .Mākslinieki,brīvdomātāji,pirmo sameloju : mākslinieki,lai gan tieši tas,un nekas cits,viņus tik ļoti labi raksturotu,piestāvētu kā necenzēts dolci gabana linu krekls rudzu laukā.Mani aizrāva viņu domas,viņu idejas,un to tik īpašo viņu attiecību moduli un naudas nesvarīgums.MAni aizrāva tas,cik ļoti viņus aizrāva ideja,ka esmu tā izredzētā kam jādodas uz filmu vakaru redzēt 10 sēriju garu "Meistars un Margarita".Tu esi līdzīga Margaritai...meistars,par meistaru,lai runā pats par sevi...Es daudz laika pavadīju ar viņiem : tas bija skaisti,mazliet skaistāk,kā mirklis kas bija skaists.Ja godīgi,tad tā sēžot to visu runājot es aizmirsu,kas notiek apkārt,k man vairs nav svarīgas tās sāpītes,kas piemeklēja pirms tam,man bija svarīgi tā viena diena,tie vieni cilvēki,tā gisotne un aura,un nekas cits,ne rītdiena,ne arī stunda vēlāk nebija svarīga...tā bija diena,kad dzīvoju tikai tam...

Šodien ir rīts,ir sāpīte un mazs kapu tārpiņs,bet ir arī enerģija tā sajūta,tas feelings : you know?!UN neatkarīgi no tā,kas notiksies vai nenotiks jo likteņa sakritības pārsteidz,vienalga vai šodien būs sliktāk via labāk,tie ir viņi,tu un Jūs,kas nekom nedara,kas vienkārši ir,un savādāk nemaz nevar būt...

Esmu laimīga,tādā laimības apātīja,kad gribas lēkāt pa palodzēm un šķielēt kaimiņu logos,kad grias iespļaut saujiņu laimes arī viņiem,tik daudz man viņas ir...man šķiet,ka esmu iemīlējusies atkal no jauna,atkal un atkal,kā reinkarnācijā, [viņā no jauna no jauna] ja vien vispār var iemīlēties kādā kuru jau mīl,kuri reizēm dievini,un reizēm kurš tew tik ļoti kaitina ka gribas samīļot līdz vājprātam...

[...es pieduru savu snīpīti pie viņējā,es pieduru snīpīti pie apakšlūpas,es pieduru snīpīti pie zoda,pie pīrsa,es pieduru snīpīti viņam...]

Divas ceturdaļ kaltētas nelķes vēlējās būt analogas rozēm,visām pārējām nu jau bija vienalga...

Šodiena dzīvo paralēlēs,es tu viņš viņa,mans...mana paralēle,paralēlā pasaulē.Viss,pat saule,ēnas un tu,tu noliedz to visu,tu negribi būt paralēls,bet esi,tu nepamani,ka zeķes tew ir uzvilktas paralēli,tu smaidi paralēli un pat tas,ka tu noliedz,tas viss ir paralēli.Mana pasaule,mans zīmējums,mans ģeometriskais vienādojums.Un man tā patīk,man patīk iet paralēli,līdz punktam B,man patīk šo paralēlo zeķu paralēlā vilkšana..Es zinu,tew arī patīk,jo kā gan citādi tu šeit vēl būtu.

Bet viņš to visu noliedz,viņš izliekās nedzirdam manas paralēli savirknētās burtu virknes,un arī tu,vai ne,arī tu to negribi dzirdet?!Tu un viņš,man šķiet ka jūs aiziesiet kopā no paralēlās pasaules,jūs aiziesiet,bet atskatīsies tikai viņš,tu nē,tew būs savādāk.Man škiet ka rozā mājiņa tew piestāvēs ar chupa chupu skursteņa vietā un rozā čības,tew patiks,es zinu...

Netīra kafijas krūze man traucē,viņai ir draugs : tīra kafijas krūze,to atnesi tu un viņš,lai gan zināji,ka man tās nevajag,ka tās tikai traucē,ka tās rīko sazvēresti'bu pret mani,es tew to teicu,bet tu izlikies neklausāmies,tu vispār reti kad klausies un ja klausies tad tikai to,cik šķiņķa sviestmaizes mēs varam pagatavot no trim ceturdaļām maizes un viņā iegurņa...

Tu novilki savas bikses,es arī.Tu biji Ādamss es Ieva,nē,mēs nebijām kā pāris,pat ne viena otrā no veseluma.Es iemetu tew ar ābolu,tieši tur,kur viss satiekas,pie deniņiem pie tava vājprātīgā punkta,tas bija mans vienīgais kaifs,mest mest mest,un tu nokriti.Eņģeļi spēlēja katalizatoru,bet tu nekustējies,un arī es,es arī nekustējos..Man arī viņam gribējās iemest,arī viņam un tad atkal tew,bet es nemetu,jo kas gan tewi kustinās,es ne,es negribu,tu negribi,neviens negrib,lai mana paralēle tewi aizskar...lai ceļ viņs,jūs tāpat aiziesiet kopā,viņš atskatīsies...

Šodien es tew lūdzu just a little bit smaidu,šodien divas ceturdaļas no manis to vēlās,visām pārējam nu jau ir vienalga...

Rīts tik sterili tīrs un vienmēr tas pats,kāpēc viņš nevar šķist apnicīgs?

[Sēžu viens uz palodzes
Skatos tukšā istabā
Es aizcirtu durvis
Uz pasauli ciet
Aiz loga zeme vai debesis
Tu meklē mani šai pilsētā
Vēlies mani apturēt
Jau sen manis uz palodzes nav
Varbūt zemē varbūt debesīs
Tu ienāci tukšā istabā
Nespēji aizvērt logu ciet
Es ar vēju tev garām
Tu raudāji es smējos]

...šķietami savādāk...