nelabrit -

Šodien pēc ilgiem laikiem pamodos ar modinātāja zvanu 9:50, jo man bija pirmā darba intervija šajā bezdarbnieku procesā. Domāju, ka gāja labi. Vismaz tie, kuri intervēja iedeva man dažus komplimentus un es pati arī neiebilstu tur strādāt, bet pagaidām cenšos to pārāk neiztēloties, jo priekšā vēl atlases otrā kārta. Esmu dzirdējusi tik daudz briesmu stāstus par darba meklēšanu, ka mani iepriecināja vismaz iespēja ar kādu sakarīgi parunāties. Ja godīgi nezinu vai gribu tik drīz atgriezties darba vidē. Pēdējo reizi man bija ilgstoši brīvs laiks 2020.gadā, kad sākās covids un manā dzīvē viss aizgāja riktīgos neceļos. Pat nezinu par cik brīvu laiku to var nosaukt, ņemot vērā, ka man bija pēdējais gads bakalauros.

Šodien arī aprit precīzi 2,5 mēneši kopš manas pēdējās darba dienas, kā arī mēnesis kopš esmu normāli atpakaļ Rīgā. Vēljoprojām jūtos nogurusi, bet noteikti paliek labāk, kas principā ir galvenais. Jāatzīst, ka esmu varbūt arī nedaudz palikusi apsēsta ar labbūtības ieviešanu savā dzīvē un citreiz mani māc domas par to, cik ilgi līdz viss atkal sačakarēsies. Vēl tikai mācos šādām domām ilgi nepakļauties.