February 4th, 2018

• auksti februārī
• 2/4/18 10:37 pm
• Šī bija viena no tām dienām, kur katru lidojošo putekli gaisā varēja saskatīt. Mazajā istabiņā valdīja nepieklājīgs brīvdienu klusums. Tas neadekvāti ik pa brīdim apslāpēja kliedzienu, tādā veidā izdvešot sēcienus. Meitene telpā tos nedzirdēja, jo tieši tajās reizēs smagi ieklepojās. Viņai bija viens no tiem hroniskajiem klepiem, kuri nekad nepāriet vienalga vai ir vasara, vai ziema. Citiem likās, ka tas ir tāpēc, ka viņa bija pēdējā laikā ļoti daudz pasākusi smēķēt. Viņa pati zināja, ka tas ir no bērnībā pārslimotās tuberkulozes. Tiesa, viņa to nevienam neteica, jo tad cilvēkiem apkārt uzmetās kaut kādas dīvainas bailes un aizspriedumi. Viņa nesaprata apkārtējos, nesaprata arī sevi.
  
  Klusums bija ļoti uzstājīgs. Tas atteicās pamest istabu pat, kad tika ieslēgts radio. Tas bija pirmais solis no rīta. Ja izlaiž visus atvērt acis, nomest segu un pārējās muļķības. Viņa klausījās swh rock, kamēr vārījās ūdens rīta kafijai un ātri pagatavojamajai auzu pārslu putrai. Bērnībā viņa putras neēda. Mammja piedāvājums vienmēr tika noraidīts aktīvi papurinot galvu pa labi un kreisi. Un mammis nekad neuzstāja. Tas nekas, ka tolaik viņa vēl bija bērnu dārznieks. Bērni taču zina labāk, ko grib, nekā pieaugušie. Turklāt tagad, kad meitenei jau ir tuvu divdesmit, viņa ir izvēlējusies sākt ēst putras. Vajadzīgās uzturvielas nekur nav pazudušas. Citus rītus putru aizstāja tostermaizes. Kad tuvojas mēneša beigas un mājās vairs galīgi nekā nav, viņa sacep vakardienas kartupeļus, cīsiņus vai ieliek mikrenē kādus no tai speciāli radītajiem saldētajiem produktiem. Citas dienas viņa neēd neko. Tomēr vienmēr skan radio un vārās ūdens. Gandrīz vienmēr viņa arī izvēlas, ko vilkt. Un tas notiek ātri. Citreiz viņa jau pamostas apģērbusies. Viņai nav pidžamas vai citas speciālas guļamdrēbes. Tad, ja sanāk laiks līdz tramvajam, viņa izpīpē pirmo rīta cigareti, kas nedaudz apdullina. Pārējās pa dienu tā vairs nedarīs. Tikai pirmā. Līdz rīta zinām pulksten deviņos viņa ātri sametīs somā visu nepieciešamo dienai, cerībā, ka nekas nav aizmirsts un skries uz tramvaju, lai vēl pirms lekcijas paspētu uzpīpēt ar kursa biedriem. Tāds iesākās meitenei rīts tuvajā Pārdaugavā.
  
  Otrpus krastam kādā istabā putekļi nelidoja. Tā bija tīra un kārtīga no ārpuses. Caur durvju šķirbām tika pārtraukts klusums ar saucienu “celies!” un tikpat jauna meitene, tuvu divdesmit, negribīgi izstaipījās. Viņa uzvilka halātiņu un tikpat negribīgi, cik staipījās, aizšļūca pūkainās čībās līdz virtuvei. Tur viņu sagaidīja jau mammas uzsmērētās maizītes. Šoreiz tomātmaizītes ar pipariņiem. Viņa klusumā uzlika vārīties ūdeni kafijai. Vecāki bija jau aizbraukuši uz darbu. Viņa pārnesa maizītes un krūzi uz istabu, kur sāka domāt, ko vilkt mugurā. Skapis no iekšpuses bija nedaudz savandīts. Viņai gan bija skaidrs, kuru konkrēti blūzi gribētos šodien, bet par cik to nevarēja atrast bija jāiztiek ar kaut ko citu. Viņa ieslēdz televīziju, kamēr virtuvē nomazgā brokastu traukus. Soma jau ir salikta iepriekšējā vakarā. Viņa iepūtīs sev smaržas un dosies uz autobusu. Pa ceļam uz pieturu viņa izmetīs līkumu, lai slepus uzpīpētu. Meitenei nekur nav jāskrien. Viņa no mājas ir izgājusi ātrāk nekā bija vajadzīgs un tāpat unītī ieradīsies pirmā.
  
  Nedaudz savādi iedomāties, ka abas šīs meitenes ir viena un tā pati persona. Viss, kas mainījās bija kāds mazs lēmums mammas dzīvē vairākus gadus atpakaļ. Varbūt tas tomēr nebija nemaz tik mazs.
• 0 commentsLeave a comment

• Skumjas, kuras neatteicās no tējas
• 2/4/18 10:45 pm
• Kad aiz loga līst lietus vasarā, man patīk mesties ārā ar plikām kājām. Saaukstēšanās, puņķi un dusmīgs mammis mani nekad nav satraucis. Patiesībā viņa nekad par manām trakulībām nav dusmojusies.
  Arī šodien ārā lija. Tas bija viens no tiem siltajiem lietiem, kurš liek smaidīt, bet, iespējams, kāds aiz loga skumji raud.
  
  
  Šodien debesis gauži raud. Gaužāk par nelaimīgo aiz loga. Nekas tās nespēj apklusināt. Tās iedzīvotāji izbradā asaras, suņi, tad iegūst savādu smaku, kas bieži vien ieplūst lielpilsētu ofisa telpās. Tur suņi nedzīvo, es zinu. Bet, kā šīs savādās smaržas atceļo, nezina neviens.
  Man gribas paķert aiz rokas to skumjo stāvu, kas skumst aiz loga. To, kas tur raud līdzi debesīm. Mēs kopā laiski nodotos bērnu dienu nedarbiem – lēkātu pa peļķēm un šļakstītos. Uz mirkli mēs kļūtu par nārām un jūras lauvām. Tā mēs spēlētos apkārt līdz apģērbs pilnīgi pieliptu pie miesas. Tā nav mana mīļākā sajūta. Turklāt no tā skumjā stāva ir tik grūti izvilināt smaidu.
  Ak, debestiņ, neraudi vairs. Tavas raudas pielīp mums kā suņu žāvas. Tavas bēdas slīcina pasauli, pasauli – tavu glābēju. Nav redzēta platāka smaida cilvēku sejās, kā pēc divdienu neredzētas saules.
  Bet debess nerimst raudāt. Tā ir iespītējusies. Daudzi cenšas to visādi apklusināt. Es cenšos to mierināt, bet neveiksmīgi. Mans skumjais draugs cenšas to atbalstīt, bet neveiksmīgi. Ielu tirgotāji cenšas to nolamāt, bet jau atkal neveiksmīgi.
  
  
  Mammis mēdza man atgādināt, ka debesīm nevar izpatikt. Kad biju maza, oma teica, ka, ja izēdīšu šķīvi tukšu, nākamajā dienā būs saulains. Es vairs nezinu, kurai bija lielāka taisnība. Debesu skumjas ir pielipušas arī man.
  
  Agrāk es ar savām skumjām mēdzu ierasties vēlu vakarā mājās. Viņas bija tik biežs viesis, ka nekādas atkārtotas iepazīstināšanas nebija vajadzīgas. Kad es pārnācu mājās, mammis vienmēr piedāvāja tēju. Uz galda skaisti tika noliktas trīs krūzītes – man, mammim un manām skumjām –, cukura trauciņš, ievārījums, maizītes un auzu pārslu cepumi. Bija lietas bez kurām mūsu māju nevarēja iedomāties.
  Kamēr skumjas sēdēja man blakus, nemaz to tēju negribējās. Man bija pilnīgi vienalga kādas izkaltētās lapiņas, zariņus, odziņas viņa ber sietiņā. Tā tomēr bija mana mamma, un es viņai uzticējos. Kad tēja bija gatava, katrs pats to lēja savās krūzītēs. Lai gan es varēju savu papildināt jeb kurā brīdī, krūze tika pielieta pilna līdz pašām maliņām. Tikai manas skumjas vienmēr palika sēžam pie tukšas krūzes. Tās sēdēja nokārušas galvu un lūkojās krūzītes dziļumā. Un to krūze patiesi bija krietni dziļāka, nekā jeb kura cita mūsu mājas krūze. Kad bija pagājis kāds laika sprīdis, skumjas mēdza krūzīte kāpt iekšā, jo tā bija tik dziļa, ka beidzās kādā pilnīgi citā vietā. Vienīgi kurā es tā arī neesmu sapratusi. Krūzīte pati arī iegāja sevī iekšā, tiklīdz skumju nobružātās kedu šņores bija pazudušas tumšajā dziļumā. Bet galdā nekāds caurums nekad nepalika.
  
  
  Tagad, kad es sēžu šajā virtuvē viena, es prātoju, vai mammis par skumjām zināja kaut ko vairāk, jo parasti tiklīdz tās bija iesūktas kā garš makarons mutē, viņa viegli pasmaidīja un kā allaž piedāvāja tēju ar aveņu ievārījumu. To es nekad neliku klāt savam saldajam dzērienam, bet gan uzziedu uz baltmaizes. Tad patiesi likās, ka manas nelaimīgās skumjas ir iesūktas, kādā tējas krūzes melnajā caurumā.
• 0 commentsLeave a comment