Tā ir dīvaina, bet tanī pat laikā ļoti atbrīvojoša sajūta, kad kāda tradīcija sevi ir izsmēlusi.
Kādam tas nelaiķis, kuru stutēju, vēl aizvien liksies interesants sarunu biedrs, bet mani pleci ir noguruši. Es palaižu tevi vaļā. Es aizveru acis un atsvabinu iekrampējušos pirkstus no savas ilgi mīlētās, aptaukojušās pasaules, atstājot to drošībā uz pusgrimušas mēbeles un nogrimstu atsvaidzinošajā okeāna dzelmē. Jums manis vairs nav.
Kopā bijis gan ļoti viegli, gan ļoti grūti. Bet ceļojums viennozīmīgi bija skaists. Paldies par to Tev, 'Laba daba'!