nekurlande

nekurlande @ 03:52 pm: Es laikam esmu pazudis cilvēks, ja šādā brīdī spēju domāt par ko šādu, bet es teikšu - šodien sociālajos tīklos parādījās ziņa, ka grafiskajam dizainerim - reklāmistam Dāvim atklāts ceturtās stadijas vēzis aknā. Visi iekrājumi iztērēti, atlicis lūgt palīdzību sociālajos tīklos. Tā nu viņi izveido modīgu lapu, ar nosaukumu 'Dāvja papildspēki', saraksta personas aprakstu, fotogrāfijām, neaizmirstot pieminēt, ka Dāvis ir dizainējis vāku vienam no Prāta Vētras albumiem. Dienas laikā viņam saziedo vairāk kā 30 tūkstošus, tuvinieki pasaka paldies, paziņo, lai vairs naudu nesūta un gatavojas nākamajai ziedošanas tūrei nākotnē. Dāvim ir dota iespēja cīnīties - paldies par to un es tiešām no sirds par to priecājos, un turu īkšķus, lai šis cilvēks spētu sagaidīt laimīgas vecumdienas ar savu skaisto sieviņu. Bet uzreiz kaut kādas melnas domas nāk prātā - bet ja nu Dāvja vietā būtu santehniķis Toļiks no Ziepniekkalna, vai nauda tiktu tik pat ātri savākta, un vai vispār tiktu? Nu, pirmkārt, Toļikam, ļoti iespējams, nebūtu iespēja un izdoma izveidot skaistu lapu feisbukā un Toļika draugi, iespējams, būtu visparastākie Ziepniekkalna iedzīvotāji - pārdevēji, elektriķi, autobusu vadītāji, telefona operatori, pensionāri, krāvēji un kas tur vēl nē. Toļikam būtu skaista sieva un 2 bērni. Bet Toļikam neaizdotos, vai izdotos mēnesi vēlāk, kad būtu par vēlu. Tāpēc, ka Toļiks nav izvēlējies strādāt reklāmā un viņa draugi nestrādā nedz reklāmā, nedz dizainā un vienīgie projekti, kurus viņi vada, ir Centrāltirgus un kapusvētku apmeklējumi. Tāpēc ar tādu pašu dizagnozi, tādā pašā vecumā, kreisajā Daugavas krastā Toļiks no mums aizies. Un uz to visu smejošs noraudzīsies dievs (nauda). Izdzīvo tie, kuri to var atļauties un kuru draugi to var atļauties. Nabagie mirst. Un nabagie nespēj ziedot Dāvjiem un Toļikiem, pat lai kā gribētu. Kur nu vēl runa par kādiem iekrājumiem? Kā es varu iekrāt kaut ko no tiem 400 eiro, ko man kontā pēc nodokļu maksāšanas ieskaita? Ar visu augstāko izglītību, trijās valodās, nedrošos apstākļos - jā, tas ir tas, ko es saņemu un es nespēju ziedot, jo mēneša pēdējās dienās pašai reizēm nākas domāt par kādas ziedojumu kastes uzlaušanu. Labi, laikam tā ir skaudība, laikam jau - par to, ka neviens neziedoja, kad manās mājās ciemojās ķīmijas terapija un līdz dzīves beigās ciemosies tās sekas. Gan jau, ka tāpēc, ka neienāca prātā lūgt palīdzību un likās, ka pašiem jātiek galā ar, vai bez kredītu kalniem. Un tā ir sasodīta skaudība par to, ka palīdzēt nevarēju es. Pat divos darbos nodarbināta es nekā vērā ņemami nespēju palīdzēt. Bet man prieks, ka kādam tas izdevās labāk par mani un ceru, ka izdosies labāk izkārpīties no tās tumsas. Īsāk sakot - kamēr valsts nepalīdzēs tik trakiem gadījumiem - pastāvēs šķiru naids un skaudība, un tumsa. Melnas domas. Es esmu slima, slima meitene.