:
Kad šī apstākļu maiņa beigsies un to nomainīs līdz šim ierastā lietu kārtība, kurā cilvēki drīkst brīvi pārvietoties, apmeklēt koncertus un apskauties, gribētu redzēt datus par to, kā šī situācija kopumā ir ietekmējusi cilvēku mentālo veselību.
(ja būtu iespēja un līdzekļi veikt plašu pētījumu, kā arī, ja aptaujātie atbildētu maksimāli godīgi).
Vairāki cilvēki, vicinot uzvarētāju karogus, skandina, ka šis ir introvertu un vienpašu laiks, kas, protams, ir taisnība un introvertums ir arī modē(nevis skaļie, krāsainie alfa 'self made people' papagaiļi kā tas vietām bija pirms kāda laika).
Lai tā būtu, stipri šaubos, ka starp šiem lepnajiem introvertiem (tieši tiem, kuri pie katras izdevības uzsver savu introvertību) ir kāds, kurš nemaz nevēlētos šo mēnešu gaitā, un vislabāk arī turpmāk, nesatikt nevienu dzīvu dvēseli, ne reizi nepastāvēt zāles aizmugurē sev iecienītas grupas koncertā, vai iedzert dzērienu sev tīkamā krogā.
Šai situācijai ir daudz patīkamu blakņu, bet ir arī daudz nepatīkamu.
Piemēram, ir daudz vieglāk uzsvērt to, ka pašizolācija ir tīrā bauda, ja var strādāt no mājām. Es, teiksim, to nevaru. Un daudzi nevar. Manus plecus papildus ikdienas ierobežojumiem nospiež jautājums par nākotni,jo nezinu kad un vai mans darbs atgriezīsies. Tas nav tādēļ, ka man būtu problēmas atrast citu darbu, tas ir vairāk saistīts ar pašidentitāti.Šis darbs man patiešām patika un palīdzēja iekārtot dzīvi tā, ka varu nodoties savai pamatdarbībai (hobijiem) ,tas sniedza drošības, stabilitātes un gandarījuma sajūtu. Papildus šādām domām, atceltām nodarbībām, mēģinājumiem, projektiem, mācas virsū domas par 'laika nestāvēšanu uz vietas'. Vecāki, kuri ilgi nav apciemoti, māsas dēls, kuru neredzu augam (mazuļi pāris mēnešu laikā attīstās visai strauji) un tā.
Dienas parasti sākas jauki - kafija, brokastis, vingrošana. Radio, plates, kasetes, diski. Raksti, grāmatas. Un kaut kur ap pievakari, kad krāsns ir silta, māja spīd un laistās, ir aplieti visi telpaugi, sāk uzmākties tukšums, nelabums un nieze galvaskausā. Pa dzīvokli staigāju turpu atpakaļ kā vilks pa iemītu taku zooloģiskajā dārzā. Reizēm ilgi minoties ar velosipēdu,sitot vālītes pa spilveniem, vai spaidot mazu sintezatoru izdodas aizgaiņāt domas, reizēm nē. Viena no vieglākajām izejām ir nemitīga ēšana, šķidruma uzņemšana un cita ir rakstīšana, kas reizēm rezultējas garu, kaitinošu ierakstu veikšanā. Priekš kam? Man laiku pa laikam ir palīdzējis uzzināt kā iet citiem. Nav īsti būtiski- slikti, vai labi. Laikam, jo esmu vāja. Ja nu kāds izlasa līdz galam...
(ja būtu iespēja un līdzekļi veikt plašu pētījumu, kā arī, ja aptaujātie atbildētu maksimāli godīgi).
Vairāki cilvēki, vicinot uzvarētāju karogus, skandina, ka šis ir introvertu un vienpašu laiks, kas, protams, ir taisnība un introvertums ir arī modē(nevis skaļie, krāsainie alfa 'self made people' papagaiļi kā tas vietām bija pirms kāda laika).
Lai tā būtu, stipri šaubos, ka starp šiem lepnajiem introvertiem (tieši tiem, kuri pie katras izdevības uzsver savu introvertību) ir kāds, kurš nemaz nevēlētos šo mēnešu gaitā, un vislabāk arī turpmāk, nesatikt nevienu dzīvu dvēseli, ne reizi nepastāvēt zāles aizmugurē sev iecienītas grupas koncertā, vai iedzert dzērienu sev tīkamā krogā.
Šai situācijai ir daudz patīkamu blakņu, bet ir arī daudz nepatīkamu.
Piemēram, ir daudz vieglāk uzsvērt to, ka pašizolācija ir tīrā bauda, ja var strādāt no mājām. Es, teiksim, to nevaru. Un daudzi nevar. Manus plecus papildus ikdienas ierobežojumiem nospiež jautājums par nākotni,jo nezinu kad un vai mans darbs atgriezīsies. Tas nav tādēļ, ka man būtu problēmas atrast citu darbu, tas ir vairāk saistīts ar pašidentitāti.Šis darbs man patiešām patika un palīdzēja iekārtot dzīvi tā, ka varu nodoties savai pamatdarbībai (hobijiem) ,tas sniedza drošības, stabilitātes un gandarījuma sajūtu. Papildus šādām domām, atceltām nodarbībām, mēģinājumiem, projektiem, mācas virsū domas par 'laika nestāvēšanu uz vietas'. Vecāki, kuri ilgi nav apciemoti, māsas dēls, kuru neredzu augam (mazuļi pāris mēnešu laikā attīstās visai strauji) un tā.
Dienas parasti sākas jauki - kafija, brokastis, vingrošana. Radio, plates, kasetes, diski. Raksti, grāmatas. Un kaut kur ap pievakari, kad krāsns ir silta, māja spīd un laistās, ir aplieti visi telpaugi, sāk uzmākties tukšums, nelabums un nieze galvaskausā. Pa dzīvokli staigāju turpu atpakaļ kā vilks pa iemītu taku zooloģiskajā dārzā. Reizēm ilgi minoties ar velosipēdu,sitot vālītes pa spilveniem, vai spaidot mazu sintezatoru izdodas aizgaiņāt domas, reizēm nē. Viena no vieglākajām izejām ir nemitīga ēšana, šķidruma uzņemšana un cita ir rakstīšana, kas reizēm rezultējas garu, kaitinošu ierakstu veikšanā. Priekš kam? Man laiku pa laikam ir palīdzējis uzzināt kā iet citiem. Nav īsti būtiski- slikti, vai labi. Laikam, jo esmu vāja. Ja nu kāds izlasa līdz galam...