:
Smags gaiss, vāja saule, mašīnu dūkoņa. Kaut kur tālumā skan ātrās palīdzības sirēna. Visam tam pāri milzīgs klusums. Aprīlis, kā stāv rakstīts, bija tas grūtākais mēnesis, vai ne?
Tu šodien ,sapriecājies par pavasari, aizmirsīsi mājās lietussargu. Parīt tu nošķaudīsies, liekot tējas tasē citrona ripiņu. Garām steidzošā melnā mašīna apšļakstīs tavus pāragri uzautos pavasara apavus. Sabiedriskā transporta pieturās uzziedēs bezpajumtnieki. Cigarešu lūdzēji kaut ko sacīs par skaistām acīm. Atslābs uzrautie pleci. Vecāki tā arī nekad nesapratīs kāpēc tu beidzot nevari apgriezt un izķemmēt savus gaišos matus. No atsalušās zemes izlīdīs pirmie asni. Tu gaidīsi, bet nesagaidīsi. Tu instinktīvi sniegsies pēc tukšā gaisa, kur reiz mājoja siltums. Starp tevi un blakus sēdošo būs desmit gaismas gadu attālums. Un jauns laikmets sāksies ar divdesmitā kalibra bisi mutē.
Maize vienmēr kritīs uz smērētās puses un man vienmēr būs tik gadu, cik gadu ir nošāvies Kobeins.
Labrīt.
Tu šodien ,sapriecājies par pavasari, aizmirsīsi mājās lietussargu. Parīt tu nošķaudīsies, liekot tējas tasē citrona ripiņu. Garām steidzošā melnā mašīna apšļakstīs tavus pāragri uzautos pavasara apavus. Sabiedriskā transporta pieturās uzziedēs bezpajumtnieki. Cigarešu lūdzēji kaut ko sacīs par skaistām acīm. Atslābs uzrautie pleci. Vecāki tā arī nekad nesapratīs kāpēc tu beidzot nevari apgriezt un izķemmēt savus gaišos matus. No atsalušās zemes izlīdīs pirmie asni. Tu gaidīsi, bet nesagaidīsi. Tu instinktīvi sniegsies pēc tukšā gaisa, kur reiz mājoja siltums. Starp tevi un blakus sēdošo būs desmit gaismas gadu attālums. Un jauns laikmets sāksies ar divdesmitā kalibra bisi mutē.
Maize vienmēr kritīs uz smērētās puses un man vienmēr būs tik gadu, cik gadu ir nošāvies Kobeins.
Labrīt.
:
Es gribētu ierakstīt kaut ko priecīgu, sevišķi nejauši uzzinot, ka mana MAMMA mēdz lasīt manu cibu. Bet šodien pavasara nogurums plūst pāri augstās temperatūras pavērtās Pandoras lādes malām. Viss, ko varu pateikt, ka būs labāk un es Tevi ļoti mīlu. Es nezinu, no kurienes rodas tas nogurums, kas liek katrai kustībai un elpai šķist apgrūtinošai. Es nezinu, varbūt pārāk ilgi gaidīts pavasaris. Varbūt tās ir Stūra mājas smagnējās, smacējošās un pelējumu sasūkušās mūra sienas.
Vai arī nojausma par tuvojošos negaisu. Bet izies arā un tur būs smejoši bērni, un putni, un sprāgstoši pumpuri, un gumijas. Un rokās sadevušies pārīši. Būs līksmojoši bezpajumtnieki un dzērāji, kuri zaļajā klajumiņā pie Miera ielas sākuma sauļos savus stumbeņus. Būs arī pirmie turiņi - viendienīši. Un tad jau būs, un tad jau arī paliks..
Vai arī nojausma par tuvojošos negaisu. Bet izies arā un tur būs smejoši bērni, un putni, un sprāgstoši pumpuri, un gumijas. Un rokās sadevušies pārīši. Būs līksmojoši bezpajumtnieki un dzērāji, kuri zaļajā klajumiņā pie Miera ielas sākuma sauļos savus stumbeņus. Būs arī pirmie turiņi - viendienīši. Un tad jau būs, un tad jau arī paliks..