:
Ar apbrīnojamu precizitāti, sēžot oktobra krāsu pārklātā, mierpilnā gultā starp ķiršiem un tēju, jūtu brīdi, kad viņš izkāpj no lidmašīnas un ar ādas zābaka zoli pieskaras šai zemei. Visu nakti pavadu smokot un aukstos sviedros svaidoties pa gultu. Daugavas loki zem acīm šodien izgājuši no krastiem. Kā uz pasaules var būt tāda vara?
:
Nekas Latvijas jūlijam šodien nepiestāv labāk kā 'Mēmās zemes skumjā balss'.
:
Es nespēju noticēt, ka tulīt palaidīšu garām koncertu grupai, kuru alkstu un degu redzēt kopš kādu 10 gadu vecuma. Es tam vienkārši neticu. Un nesaprotu kāpēc nepirku biļeti (laikam, jo esmu pieradusi, ka man dzīvē viss nāk viegli). Es par to runāju kādu pusgadu, vai pat vairāk. Un tagad man ir tas slow motion moments, kurš ir avārijās, vai kad volejbola bumba lēni lido virsū sejai, vai kad tevi pamet kāds ko ļoti mīli - laiks sasalst, tu redzi sūdu spaidi gāžamies pāri galvai, bet viss ir iesaldēts un tu nevari neko padarīt. Vairs nav jēgas. Tu sastindzis stāvi un skaties, acis nemirkšķinot. Vot man tā ir šobrīd. Es zinu, ka tu aiziesi. Tu aiziesi. Tu aiziesi. Tu ej. Es zinu, ka ir par vēlu. Mana mute pat neatveras un acis paliek sausas. Tu ej. Es stāvu un skatos.
:
Tā vietā es nopirku dārgu Kalifornijas vīnu, lai sajustu asinīs sāpes miksējamies ar californitation.