:
Šodien jūtūbojot atminējos, ka kādu 12 gadu vecumā domāju redzot 'Where do wild roses grow' klipu - " Kas tas par džeku blakus Kailijai?" un kaut kad pēc desmit gadiem atkal nevaru saprast - "A kas tā par veceni blakus Nikam?".
:
Man mājās ir uzstādīts jauns, šiks virtuves krāns, kuram blakus ir pielikta zīmīte : "Apejies ar mani maigi, es esmu jūtīgs". Uzreiz noejot nost no visiem that's what she said, gribu sacīt, ka jebkas, ar ko jāapietas maigi, mani iedzen panikā. Protams, ka katru reizi, kad atskrūvēju virtuves krānu, es to izdaru uz max turbo režīmu un tad momentāli sāku pārdzīvot to, ka neesmu cienījusi zīmītes autores lūgumu. Vai tad tiešām tas ir tik grūti, dārgumiņ? Cilvēks taču palūdza.
Bet, vai patiesi es esmu vainīga, ka man ir smagas rokas un impulsīva daba? Es spēcīgi glaudu dzīvniekus, strauji aizveru durvis, ātri tās aizslēdzu, spiežu pildspalvu tā, ka visu var salasīt no otras puses, ja ne saredzēt caur caurumiem, maisiņus ar nagiem pārplēšu un konservu bundžas atveru ar nazi, es spēcīgi cilvēkus apskauju (ja jūtu, ka viņiem tas nesagādā neērtības) un stingri spiežu rokas, ja reizi pusgadā ķemmēju matus, es to daru tik strauji un spēcīgi, ka pēc kāda laika no dzīvokļa ir jānes laukā divi pilni matu maisi, es spēlējot spiežu un situ stīgas tā, ka manas rokas paliek tulznainas, kad es tīru zobus sev ērtākajā režīmā, smaganas gandrīz katru reizi sāk asiņot, es visus skolu un augstskolu darbus esmu piesēdusies, ātri uzrakstījusi, nodevusi un kūpošu zīmuli gājusi prom, nepārlasot, es koncertos dziedu līdzi un dejoju ar maksimālu atdevi (apzinoties cik vajag atstāt rezerves, lai aizvilku savu pakaļu caur kafejnīcu mājup). Tas nav ne labi, ne slikti, es vienkārši esmu vilcieniņš kas ir ieprogrammēts ar konkrētu ātrumu un jaudu. Ko es varu darīt, ja tas dabīgi laužas laukā? Un tagad manā virtuvē ir krāns, ar kuru jāapietas sasodīti maigi. Vai tiešām zilonim ir jājūtas vainīgam dancojot pa trauku veikalu? Es neesmu piemērota zefīru pasaulei.
:
Rīta dialogs :
L : Es esmu iemīlējusies Bobā Dilanā kādus astoņus gadus, vai vairāk, un nezinu ko man darīt.
M: Labrīt, Līga! Man ir jau kādus 12 gadus stindzis uz Bobu. Neko, kaut kā tā arī dzīvojam tālāk.
( L : Tas ir tik lielisks dialogs - es gribu publicēt šo.
Bet reāli klausos un vienkārši tirpst. Es nesaprotu kā tā var būt pec visiem šiem gadiem).
Man visvairāk pasaulē ir bail no zirnekļiem un Boba Dilana nāves. Es nezinu ko darīt, kad ar kaut ko no tā sastopos, es vienkārši uz līdzenas vietas beidzu būt.
L : Es esmu iemīlējusies Bobā Dilanā kādus astoņus gadus, vai vairāk, un nezinu ko man darīt.
M: Labrīt, Līga! Man ir jau kādus 12 gadus stindzis uz Bobu. Neko, kaut kā tā arī dzīvojam tālāk.
( L : Tas ir tik lielisks dialogs - es gribu publicēt šo.
Bet reāli klausos un vienkārši tirpst. Es nesaprotu kā tā var būt pec visiem šiem gadiem).
Man visvairāk pasaulē ir bail no zirnekļiem un Boba Dilana nāves. Es nezinu ko darīt, kad ar kaut ko no tā sastopos, es vienkārši uz līdzenas vietas beidzu būt.