nekurlande

Bet, vai patiesi es esmu vainīga, ka man ir smagas rokas un impulsīva daba? Es spēcīgi glaudu dzīvniekus, strauji aizveru durvis, ātri tās aizslēdzu, spiežu pildspalvu tā, ka visu var salasīt no otras puses, ja ne saredzēt caur caurumiem, maisiņus ar nagiem pārplēšu un konservu bundžas atveru ar nazi,  es spēcīgi cilvēkus apskauju (ja jūtu, ka viņiem tas nesagādā neērtības) un stingri spiežu rokas, ja reizi pusgadā ķemmēju matus, es to daru tik strauji un spēcīgi, ka pēc kāda laika no dzīvokļa ir jānes laukā divi pilni matu maisi, es spēlējot spiežu un situ stīgas tā, ka manas rokas paliek tulznainas, kad es tīru zobus sev ērtākajā režīmā, smaganas gandrīz katru reizi sāk asiņot,  es visus skolu un augstskolu darbus esmu piesēdusies, ātri uzrakstījusi, nodevusi un kūpošu zīmuli gājusi prom, nepārlasot, es koncertos dziedu līdzi un dejoju ar maksimālu atdevi (apzinoties cik vajag atstāt rezerves, lai aizvilku savu pakaļu caur kafejnīcu mājup). Tas nav ne labi, ne slikti, es vienkārši esmu vilcieniņš kas ir ieprogrammēts ar konkrētu ātrumu un jaudu. Ko es varu darīt, ja tas dabīgi laužas laukā? Un tagad manā virtuvē ir krāns, ar kuru jāapietas sasodīti maigi. Vai tiešām zilonim ir jājūtas vainīgam dancojot pa trauku veikalu? Es neesmu piemērota zefīru pasaulei.