:
Ziedu veikalā pie mājām ir sākuši tirgot narcises. Vai, vai, vai. Gandrīz jau rokas palaidu.
:
Nevaru vārdiem izskaidrot cik ļoti man derdzas tie niknie, histēriskie sākumskolas skolotāju ķērcieni. Man šķiet, ka jeburš no jums savā laikā ir ko tādu dzirdējis un saprot par ko domāju. Liekas, ka viņu sejas piepūšas, piesarkst un miesa sāk trīcēt nekontrolētās nervu spazmās. Nav pat svarīgi uz ko viņas brēc, par ko un kāds ir vēstījums. Tas ir kaut kas starp ievainotu dzērvi un cūku, kura tiek atrauta no siles. Kaut kas, kas neglābjami modina manī vēlmi pasniegties pēc bises un izbeigt viņu mocības.
:
Vienīgais mīnuss dzīvojot Āgenskalnā ir sabiedriskais transports. Tas ir - iespēja tikt prom. Un, ja ir tāda vajadzība, sevišķi, ja jābrauc tālu, un laukā vēl salst visas vietas, nākas izmantot sabiedrisko transportu. (Nu, ja vien cilvēks nav viens no tiem psihopātiem, kuri ceļas četros no rīta un pioniera solī katru rītu, plikās pakaļās ietērpti, soļo uz Šmerli). Pulkstenis vēl nav nositis desmito rīta stundu un es trīs pieturu laikā jau esmu redzējusi tādas kaites, kuras nav atrodamas lielajā medicīniskajā grāmatā. Nemaz nerunājot par visiem dauna sindroma paveidiem, dilonisku klepošanu un džekiem, kuri kailiem stumbeņiem loca iekšā siļķes no kažokiem. Šodien, piemēram, stāvēju pretī džekam ar pusotru aci. Bāc... saule speed, putniņi lido, šodien visdrīzākais būs labāk nekā rīt, kā jūs tur dziedājāt, bet kāpēc man tas viss ir jāredz? Es esmu maigs narcises zieds, nupat no migas izvēlies, pievērtām actiņām, rīta smīnu par vakar sagāztajiem podiem un vienu braucienu e-talonā iekš mēteļa kabatas, kontroles gadījumā. Kādēļ jūs gribat apstādināt manu sirdi jau pirms brokastīm? Nu nē, tas taču ir arī ārkārtīgi kruti un transportos mēs redzam the real life, nanananana. Bet kādēļ tieši tur, kādēļ tieši tirgu rajonā, visbiežāk, pulcējas šie burvīgie frīki? Tas tā ir vēsturiski? Ja labi padomā, tagad tirgū viss nemaz nav baigi lētāks kā veikalā, es esmu bijusi viņos visos. Kāpēc viņi visi tur pulcējas, mīlīgi iejūkot starp pensionāru masām? Nu es neprasu daudz. Būt pilnā autobusā ar tualetes ūdeņos izmērcētiem buržujiem atrasties būtu daudz sliktāk. Bet kāpēc mēs vienkārši nevaram sarunāt izveidot pieturās to numuriņu automātu - 'spiediet viens, ja esat džeks ar pusotru aci' ; 'spiediet divi, ja esat latvijas pelēkais', un tā. Nu, ķipa divās līdz trijās kategorijās, piemēram, un tad ekrāns parāda kurā autobusā lēkt iekšā. Nu, lai drusciņ izlīdzinās. Nezinu, varbūt man vienkārši ir noveicies redzēt to, ko citi neredz, varbūt pamanu tikai interesantākos pasažierus. Varbūt vienkārši daudz labāk būtu, ja viņiem visiem rokās būtu koši karodziņi. Bļāviens, es ļoti ceru, ka neviens šo neuztver nopieti.
:
Es pilnīgi palieku traka. Šorīt manī neizsakāms naids, neuzticība pasaulei un mīlestība pret to danco laisku riņķa deju kā kailās dāmas tajā Matisa gleznā. Varbūt tas ir dēļ tā brīnišķīgā gruzīnu vīna, kuru vakariņās izdzēru kopā ar pāris mīlīgām dāmām tajā pretīgajā folkklubā Ala, uz kurieni viņas neizsakāmi gribēja aizdoties. Tur klāt pienāca kaut kāds itāļu vīrs un mēģināja mani pielauzt viņu iemācīt dejot, lai gan neizrādīju vispār nekādas kustību pazīmes un sēdēju galvu ieslēpusi kažokā. Cilvēks bija pārliecināts, ka visi latvieši protot dejot kaut kādus tur tradicionālos dančus. Ērmu pilna istabiņa. Bet ko es gribēju teikt - varbūt kāds zina kādu super iedarbīgu vingrinājumu kā trenēt pacietību? Es nezinu, kur viņa ir palikusi (hehe,varu iedomāties pāris iemeslus). Tas ir vienkārši neizturami! Sagaidīt zaļo gaismu luksoforā man ir kļuvis sarežģītāk kā nodziedāt Padomju savienības himnu pie Brīvības pieminekļa. Sagaidīt tramvaju, savu zvaigžņu mirkli Rimi kases rindā, sveikt tējkannu ar uzvārīšanās mirkli. Tāda sajūta, ka manī vibrētu vesela spartiešu armija, kura kuru katru brīdī būtu gatava mesties cīņā.
Gan jau, ka tur neko nevar padarīt, vai ne? Help .LOVE.
Gan jau, ka tur neko nevar padarīt, vai ne? Help .LOVE.