| LIFE AS WE KNOW IT |
[May. 10th, 2009|10:28 pm] |
| [ | Current Music |
| | cymande - crawshay | ] |
negribās. vispār neko
tinās tinās tas kamols, bet nenāk ārā. nu labi, nevajaga arī. bet kad pasaka i wish i could be who you wanted,
tad atkal sakairinās un atkal kāpj. nē, es neraudu. dažreiz vienkārši
ir tā, ka ir jāpārkāpj. kad likuma sargi pārkāpj likumu, lai glābtu
likumu, ir tā, ka jājautā vai man tagad ir jāpārkāpj pāri sev, lai
glābtu sevi? un ja nu neizdodas? un ja nu nav tā ? KĀ? KĀ, PIE VELNA,
LAI ES ZINU?!
un tad mēs sēžam parkā. no ārpuses itkā viss kārtībā, viss chill un
smaida. nē, nesmaida. smejās. jo tā ir vieglāk. bet, kad vairs nav ar
ko sēdēt un ir jāsāk iet, tad atkal vienīgais, kas tevi pavada ir
kamols. mirsti, stulbā sajūta, vienreiz taču !! arī darīt neko
negribās. nedarīt neko tāpat negribās. ēst negribās. klausīties
negribās, bet arī teikt nav ko. produktivitāte mans otrais vārds vai
varbūt man vienkārši apnika. es nezinu. es nezinu, ko es meklēju, nemaz
nerunājot par to, ko meklē tu. tevi es vispār nesaprotu. gribētos
pavēlēt, lai liec mani mierā, bet nav jau tā, ka tu neliktu. jānoliek
malā laikam. lai pagaida.
tad es braucu mājās un klausījos mūziku, kas ne tuvu nav saucama par
priecīgu. un tad es sapratu, kāpēc man tas viss bija vajadzīgs. nu ne
tagad, bet iepriekš. jo tā sajūta, ka viņš tur gaida. nu, pienā. tā
apziņa, ka ir kāds, kas tevi gaida, vienalga, lai ko viņam no tevis arī
nevajadzētu, jo nav jau tā, ka man kaut ko vajadzētu. lūk tas
tik un tā nekas nenāk ārā un tik un tā pie if i could be who you wanted tā stulbā sajūta, kas par visām varītēm atsakās atkāpties
|
|
|
