dēļ labām atmiņām - Post a comment [entries|archive|friends|userinfo]
krista

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

LIFE AS WE KNOW IT May. 10th, 2009|10:28 pm

neinteresee
negribās. vispār neko

tinās tinās tas kamols, bet nenāk ārā. nu labi, nevajaga arī. bet kad pasaka i wish i could be who you wanted, tad atkal sakairinās un atkal kāpj. nē, es neraudu. dažreiz vienkārši ir tā, ka ir jāpārkāpj. kad likuma sargi pārkāpj likumu, lai glābtu likumu, ir tā, ka jājautā vai man tagad ir jāpārkāpj pāri sev, lai glābtu sevi? un ja nu neizdodas? un ja nu nav tā ? KĀ? KĀ, PIE VELNA, LAI ES ZINU?!
un tad mēs sēžam parkā. no ārpuses itkā viss kārtībā, viss chill un smaida. nē, nesmaida. smejās. jo tā ir vieglāk. bet, kad vairs nav ar ko sēdēt un ir jāsāk iet, tad atkal vienīgais, kas tevi pavada ir kamols. mirsti, stulbā sajūta, vienreiz taču !! arī darīt neko negribās. nedarīt neko tāpat negribās. ēst negribās. klausīties negribās, bet arī teikt nav ko. produktivitāte mans otrais vārds vai varbūt man vienkārši apnika. es nezinu. es nezinu, ko es meklēju, nemaz nerunājot par to, ko meklē tu. tevi es vispār nesaprotu. gribētos pavēlēt, lai liec mani mierā, bet nav jau tā, ka tu neliktu. jānoliek malā laikam. lai pagaida.

tad es braucu mājās un klausījos mūziku, kas ne tuvu nav saucama par priecīgu. un tad es sapratu, kāpēc man tas viss bija vajadzīgs. nu ne tagad, bet iepriekš. jo tā sajūta, ka viņš tur gaida. nu, pienā. tā apziņa, ka ir kāds, kas tevi gaida, vienalga, lai ko viņam no tevis arī nevajadzētu, jo nav jau tā, ka man kaut ko vajadzētu. lūk tas

tik un tā nekas nenāk ārā un tik un tā pie if i could be who you wanted tā stulbā sajūta, kas par visām varītēm atsakās atkāpties
Link Read Comments

Reply:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: