Dvēseles izmisuma

Kliedzieni bezgalībā

Nesadzirdamas atbildes

Acu skatiens nesaprotams

Vēlama tieksme izprast

Bet nevēlama vēlme

Atzīties, saprast un

Izprast...

pārrāvums melnbaltajā filmā

īssavienojums vadu jūklī

un atnāca krāsainais kino...

Es vispār esmu galīgā apjukumā, miega badā un bezspēkā

Apjukums - kāds aizcina dzīvot ar viņu kopā

Miega bads - pac par sevi saprotams pēc vakardienas

Bezspēks - jo miega bads....

Priekšnieka nav, varētu jau doties uz mājas pusi.... bet vēl īsti nezinu....

Varbūt briest meiteņu vakars, sen tāda nav bijis, varētu visu vīriešu dzimumu aprunāt :)))

Kaisles valgiem sasieta miesa

Sirds kā neprātīgs kumeļš

Sirdsapziņa paslēpusies tumšākajā nostūrī

Neprātā izkliegti vārdi –

                                 esmu iemīlējusies

Nāve piestāj blakus

Un smaidā sola –

Rīt!

Rīt tiksimies

Un tad es

Tev pastāstīšu

Visu par sevi.

Pienāk rītdiena,

Bet viņa mani aizmirsusi...

Vakarā zvana

Un caur smiekliem sola –

Rīt!

angel. ;)

aplaistam mašīnu

esmu manāmi ieteibusi

ir beidzot labi

salīdzinot ar nedeļas sākumu....

gribās kādu ļoti iepriecināt, bet viņa nav tuvumā....

žēl....

bet gan jau rīt!!!

:))

bučas visiem, lai labāks miedziņš :)

vakardien parunāju ar kādu man mīļu cilvēciņu un sejā ir atgriezies smaids

pādomas palikušas, bet tās ir ievirzījušās pozitīvākās sliedēs

smaidies šodien, lai arī aiz loga līst lietus...

:)

smaids spējot ārsēt visneiedomājamākās garastāvokļa izpausmes (sliktās), tāpēc smaidiet, lai arī kas notiktu. vismaz centieties to darīt... paliks labāk, galvenais noticiet tam :))

Seja miglā tīta

Kliedziens tukšumā

Neviena nepazīts

Neviena nesadzirdēts

Tēls klīst gar tilta margām.

Pakārpies un pasmaidīt

„Sveika kaija!

Vai iemācīsi lidot?”

Bet kaija neatbild...

„Pagaidi mani!”

Bet viņa lido tālāk...

Nevajag ar

Iztiksim bez viņas

Izplest rokas

Spert soli

Un pacelties spārnos...

Es lidoju...

Pretim dzelmei.

Kā balta lapa apsēžos

Pie glāzes sarkanvīna, žiletes,

Baltas lapas ar melnu pildspalvu.

Malks dzīves asiņu,

Triepiens melnas tintes,

Žiletes pieskāriens miesai...

dvēsele raud

cerība mirusi

dzīve bezjēdzīga

kāpēc dzīvojam?

mēs nedzīvojam

mēs eksistējam

dzīvot nozīmē just

domāt un priecāties

es to šovakar vairs neprotu

es dzīvoju

bet neprotu priecāties

es gribu mirt

bet kāds to neļauj

es miršu

bet vispirms

nogalināšu tevi

gribu mājās

 kur valda mūžīgā tumsa

 kur centrā viena svece

ap sveci cilvēki bez sejām

vaidi un sāpju kliedieni

mūžīgā depresija

tumšie tēli apkārt slīd

un nāve tēlo namamāti

tā guldīs mani melnā zārkā

apklās ar melnu plīvuru

zem galvas liks melnas rozes

guldīs melnā kapā

melnā bezzvaigžņu naktī

dziedās melnu dziesmu

uzmetīs melnu zemi

un neliks kapakmeni

lai bradā pāri sasodītā pasaule