Nefermerita

Esot tāds izdegšanas sindroms. Tas laikam ir tad, kad cilvēks deg un deg, un vairs nav, kam degt. Nedegot jau cilvēks nevar dzīvot. Var vārgi gruzdēt, var liesmot, bet jādeg ir. Un, kad vairs nav, kam degt... kad viss jau ir sadedzis? Kas tad notiek?

Diez no kurienes tieši radies izteiciens ''attapties pie sasistas siles''?
Man tas liekas tik tik tik interesanti..
Būt atvērtai un draudzīgai, censties nodibināt draudzības, kā nu es to māku, un saprast, ka patiesībā nav neviena paša, kam izstāstīt svarīgāko, tas ir diezgan... sasisti.
Attapties pie sasistām cerībām un ilūzijām ir diezgan... vienkārši sāpīgi, kāpēc meklēt skaistus apzīmējumus.
Cilvēkiem tiešām laikam nav ne vismazākās iespējas izbēgt no vientulības. Viens piedzimsti, viens nomirsti - tā ir tiesa, bet pa vidu jau it kā varētu cerēt uz kaut ko siltu un mīļu. Tomēr laikam jau tas nav iespējams.

Ingūna gulēja uz aukstās akmens grīdas, vairs necensdamās saraust apakšā kaut vai tos pašus pāris salmiņus, kas bija viņas cellē. Tas tāpat bija pārāk maz, lai nodrošinātu kaut kādu siltumu. Dienas sen bija sajukušas ar naktīm, tomēr beidzot bija pienācis ilgi gaidītais pārmaiņu laiks. Tas, ka viņa nezināja, vai tagad ir diena vai nakts, tas nemainīja to, ka viņa beidzot drīz mirs.
Viņa mazliet pagrozījās, lai atrastu vietu, kur ir mazāk šķirbu grīdā, pa kurām vilka ledainais jūras vējš. Beidzot bija pienācis brīdis, kad viņa būs brīva. Viņa aizvēra un atvēra acis. Nekas nemainījās. Ingūnas pasaule jau vismaz divus mēnešus bija tumša. Viņa zināja, cik ļoti dedzinās saules gaisma, ja viņu izvedīs ārā dienā, un cik ļoti acis apžilbs pat no lāpu gaismas, ja viņu izvedīs vakarā. Tomēr Ingūna tik ļoti ilgojās ieraudzīt īstu, dabīgu gaismu, pirms ieraudzīs mūžīgo. Tomēr vēl vairāk viņa ilgojās pēc kaut kā cita.
To viņa palūgs Olafam, un Olafam tas būs jādod. Viņa iedomājās cietuma priekšnieka resno, gaļīgo stāvu, un pasmaidīja. Lai cik ļoti viņam patika noraudzīties spīdzināšanā, lai cik ļoti viņš izbaudīja katru eksekūciju, viņš tomēr bija un palika tikai māņticīgs muļķis, kas baidījās no iziešanas apakš trepēm un no vārnas ķērciena, ja tā pārlidoja ceļu no labās puses uz kreiso. Jau pavisam drīz viņš būs spiests pats ar savām rokām pienest Ingūnai to, pēc kā viņa viskarstāk ilgojās.
Kaut kur tālumā nožvadzēja atslēgas un Ingūna plati ieplestām, neko neredzošām acīm palūkojās uz durvju pusi. Nožvadzēja nākamā atslēga un viņa piecēlās uz ceļgaliem un aizrāpoja līdz tālākajai sienai, kur bija pie sienas piestiprināts riņķis, pie kā bija piestiprinātas ķēdes, kas viņu saistīja. Viņa sāka lēni un ritmiski žvadzināt riņķi.
-Jā, pēdējo reizi tu žvadzini riņķi, ragana. Pēc stundas mēs nāksim ar lāpām un tu varēsi bolīt savas ļaunās acis, apžilbusi no Patiesības gaismas,- Olafs ņirgājās.
Nebeigdama sist riņķi pret sienu, lai Olafs zinātu, ka viņa tur ir un nevar pēkšņi uzbrukt, Ingūna atbildēja: -Jā, es situ riņķi pēdējo reizi, bet es zinu, kāpēc tu esi atnācis uz celli. Tev ir jāizpilda mana pēdējā vēlēšanās, citādi tu zini, kas notiks ar tevi, ja raganas pēdējie lāsti ķers tevi visā viņas pēdējās dienas spēkā.
Ingūna neredzēja Olafa sejas izteiksmi, bet šo seju viņa bija redzējusi daudzas reizes. Tad, kad viņu sagūstīja, tad, kad pratināja, kad spīdzināja un tad, kad Ingūna pēdējo reizi redzēja gaismu, tā apspīdēja viņa ņirdzīgo seju. Viņa zināja, ka Olafam ir bail no viņas. Visi zināja, ka raganas pēdējo vēlēšanos ir jāpilda, citādi viņai bija ļaut atriebt savu nāvi saviem mocītājiem vēl pēc nāves. Šī paraža bija svēta.
-Saki, ko vēlies, bet tu zini, ka tavai vēlmei ir jābūt vienkāršai, lai to var izpildīt līdz tavai eksekūcijai,- Olafs neiebilda, bet viņa balss trīcēja. Viņam, kas bija spīdzinājis, nodevis un nonāvējis, bija bail no Ingūnas.
Viņa pie sevis pasmaidīja. Ingūna nebija ragana, bija tikai ērtāk likt viņam ticēt, ka viņa tā ir. Tāpat viņš zināja, ka lielākā daļa sieviešu nebija raganas. Tas viņam neko nenozīmēja. Bet no Ingūnas viņš patiesi baidījās. Viņš nēsāja līdzi vismaz desmit krustu un visādu amuletu, kā arī vienmēr palika pie pašām durvīm, lai gan Ingūnas žvadzināšana bija dzirdama tālu pāri lielajai cellei, kurā viņa bija ieslodzīta. Par celli to varēja nosaukt tikai tāpēc, ka Ingūna nezināja, cik īsti liela tā ir. Kad viņu šeit iemeta un pateica, ka gaismu viņa redzēs tikai tad, kad būs pienākusi pēdējā diena, viņa skatījās tikai uz gaismas apspīdēto Olafa seju.
-Es vēlos tikai malku silta ūdens...- Ingūna izdvesa, atmiņu nomocīta nemaz vairs nejusdamās varena.
Olafs iesmējās.
-To tu dabūsi, ragana. Tev laikam gribas sajust nedaudz siltuma vēl pēdējo reizi? Žēl, ka pie mums raganas nededzina, tad tev pietiktu laika sasildīties. Dažas nemaz nav pārdzīvojušas pārdomu laiku pazemē, šeit ziemās tiešām ir mazliet vēsi, bet tu jau laikam labi pieproti buršanas,- viņš ņirgājās.
Ingūna neko neatbildēja, tikai monotoni dauzīja riņķi pret ledaino akmens sienu. olafam bija taisnība - viņa tikai pēdējo reizi gribēja sajust siltumu. Kad sargs bija aizgājis, viņa saņēma savas aukstās plaukstas tā, it kā turētu siltu krūzi un pielika tās pie stingstošajām lūpām. Ārā bija ziema, sniegs un ledus, un Ingūna nezināja, kā bija spējusi izvilkt šos divus mēnešus. Viņa bija kaila un pat mati bija nodzīti, lai viņa nevarētu aiz tiem piesiet riņķi un žvadzināt no attāluma, pati pielavoties pie durvīm, kad viņai nesa ēdienu. No sākuma vēl bija rudens un nebija tik slikti, arī salmus žurkas vēl nebija savilkušas savās migās, bet pēdējā laikā bija neciešami auksts. Varbūt viņa bija izdzīvojusi pateicoties Olafa bailēm, viņš deva tai daudz ēdiena, pat diezgan ciešama, tikai viss bija auksts. Varbūt tas viņai deva iespēju izdzīvot.
Šobrīd tas viss vairs nebija svarīgi, drīz viņu pakārs, un viņa nonāks tur, kur nonāk visas sievietes, kas nebija raganas, bet bija kā tādas pakārtas. Ingūna gaidīja pēdējo siltuma pieskārienu.
Tur jau tas nāca, reizē ar gaismu. Ingūna vairs neko neredzēja, jo cieši aizmiedza sāpošās acis.. Viņa juta, ka tiek piecelta, juta aukstās rokas pie savas ledainās miesas, viņai uzmeta ledainu apģērba gabalu, un tad viņa to juta... vāri siltu krūzīti. Gandrīz pašas miesas temperatūrā.
-Dzer, ragana, savu silto malku ūdens. Tur bija maz, tu jau lūdzi tikai malku, krūze bija auksta un ceļš no virtuves tāls, bet tici man - kad es tur ielēju malku ūdens, tas bija pat ļoti silts,- Olafs smējās. -Mazliet siltāks par tevi jau tas būs un mans pienākums ir izpildīts. Tu būtu varējusi lūgt veselu krūzi, es būtu to tev devis, bet tava raganas gudrība lika man lūgt tikai vienu malku. Dzer to, ragana, un mirsti. -
Ingūna satvēra krūzīti ciešāk, censdamās sajust īstu siltumu. Nē, tā tur nebija. Arī ūdens, kas pieskārās lūpām bija tik tikko remdens. Viņai no tā sala vēl daudz vairāk kā no aukstā ūdens, ko viņai deva katru dienu.
Ingūna izdzēra savu remdeno ūdens malku un viņu satvēra daudzas rokas, vedot ārā no cietuma. Ārā spīdēja saule, bet Ingūna to neredzēja. Kā nemaņā viņa gāja līdzi saviem mocītājiem un domāja par to, ka dzīve jau galā. Un viņa saprata, ka vienmēr no tās bija gaidījusi tikai malku remdena ūdens. Viņa nekad nebija uzdrošinājusies palūgt krūzi silta piena. Ingūna vienmēr bija stāvējusi gaidot kaut ko mazu, baidoties noticēt kaut kam lielam. Kas viņai bija palicis, ko atcerēties?
Tikai viens remdens malks ūdens. Viņa vairs nepretojās. Nebija dēļ kā.