zanzibra -

Ziema ir gara, gara kā reiz dziedāja Māris Šverns.
Kaut kā skumīgi, grūtsirdīgi visu laiku. Visu nedēļu pēc darba kaut kur jāskrien, kaut kas jādara, tikai jēgas no tā visa nav nekādas. Laika šonedēļ tik maz, ka es pat neesmu paspējusi kārtīgi apskatīties labāko dzimšanas dienas dāvanu ever -

 

Tā kā vajadzētu saņemties un sākt stūrēt savu dzīvi, nevis dreifēt pa straumei, but then again - meeeh...

Droši vien tas ir tas pelēkums un tumsa, kas apkārt valda. Ir tik kretīniski, tas, cik ļoti tumšs ir no rītiem, kad jāceļas uz darbu. Tā tumsa arī padara celšanos par ļoti mokošu procesu. Un vēl kretīniskāk ir tas, cik ļoti tumšs ir piecos, kad darbs ir beidzies. Mājās atrasties gaišā dienas laikā tagad izdodas tikai sestdienās/svētdienās.... un ar to ir par maz.
Nevienu negribas satikt, ne ar vienu negribas īsti runāt. Kaut kāds visnotaļ nepatīkams posms dzīvē...