vispār es izdomāju, ka draudzība ir smirdīgas suņu kakas(jo neko pretīgāku nevaru izdomāt). visam apakšā vienmēr ir aprēķins, tas ir tā - jo vairāk draudzību uzturi, jo vēlāk būs vairāk iespēju to izmantot. var jau sākt izmantot uzreiz, ja abām pusēm tik ļoti steidzami to vajag. nu piemēram - "ak jā, cik šausmīgi man tas... un tas... un tas"; otra puse piekrītoši māj ar galvu, pa vidu iestarpinādama savu pieredzi, bet patiesībā to īsti stāstītais neuztrauc un tā tikai gaida, lai sāktu savu monologu - "bet, vai spēj iedomāties man... tīri drausmīgi vai ne... un es tikai..." visu caurvij - es, man. protams ne jau visas sarunas ir tādas, bet šīs pārtop par iecienītajām līdz draudzība novalkājas kā veca zeķe, kura tiek izvilkta tikai tādos gadījumos, kad atkal kādam ievajagas k-ko, lai kas tas arī būtu...