[	mood	|	calm	]
[	music	|	Placebo - The bitter end	]

     Bet es nekad neticēšu, ka dzīvē viss notiek tāpat vien. Neticēšu, ka mēs šajā pasaulē valkājam savas dzīves kā nederīgas lietas, ko tā vien gribētos izmest mēslainē. Jā, es esmu savas dzīves noteicēja, tomēr līdz zināmai robežai.

Kāpēc viens nevienam ļaunu nevēlošs cilvēks dzīvo sāpēs un ciešanās, un turpat otrs, arī sirdī labvēlīgs, dzīvo laimē un pārticībā? Kāpēc viens ļaunu nodomu pārņemts indivīds tiek atmaskots un sodīts, kamēr otrs, tādu pašu nodomu vadīts, liekas kā veiksmes krekliņā piedzimis?

Un kādēļ citi nodzīvo simts gadus, bet atsevišķas cilvēku grupas nejauši sapulcējas vietās, kur notiek katastrofa un visi iet bojā traģiskā nāvē (kas viņus atved tieši tajā brīdī un tajā vietā, visus kopā?)?

Un kāpēc daži cilvēki visā pasaulē ir apveltīti ar īpašām spējām, kādas nepiemīt vairumam ļaužu? No kurienes pareģi un gaišreģi ņem šo informāciju?

Jo šī nav vienīgā dzīve, un mēs neesam vienīgie visumā, arī ne pirmie šeit.

Pavisam ačgārnas, neloģiskas lietas dažkārt mēs paši izdaram, un tas notiek tad, kad tajā piedalās ne jau mūsu prāts, bet intuīcija, sirdsbalss, kaut kas augstāks un kam ir spēja mūs vadīt un ietekmēt. Arī par cilvēkiem - nez kādēļ mēs bieži vien jau no pirmās tikšanās vienkārši sajūtam, ka šis cilvēks mums patīk vai nepatīk, ka labprāt viņu redzam savā tuvumā, vai arī labāk pa gabalu. Reizēm pat nespēdami izskaidrot, kas tieši viņā mums patīk vai nepatīk...