Andromeda

Life long story

1/21/13 12:39 pm - Rīta kafija

Labs rīts. Tagad tikai saņemties tā pavisam. Atrast spēku sevī. Jo redz, es par daudz iespaidojoties no pasaules. Kā gan tas vispār, lai būtu iespējami? Neielaist pasauli sevī un ignorēt? Pasaule taču ir cilvēki. Viņu izvēles, viņu darbi. Protams, tā jau var arī visu dzīvi nosēdēt un noskatīties citus dzīvojam. Ir arī sava daļa taisnības. Tomēr reizēm vajag nedaudz, nedaudz paskatīties un iedvesmoties, un iedot sev pozitīvu motivācijas devu.

Šodien būs veselīga pārtika un sportošana, un joga. Man taču ir laiks gatavot un laiks, ko veltīt sev.

11/7/12 08:50 pm - Day: 13

Šodien auksti.

Cilvēki ir tādi dīvaini radījumi. Jā, mana mēraukliņa, mans skatījums. Cilvēki savā būtībā ir egocentriskas radības. Protams, cits vairāk, cits mazāk, bet mēs pasauli redzam, katrs caur savām acīm, katrs savādāk.

Drošvien pārpratumi rodas tad, kad nespēju pieņemt kādu kontkrēto redzējumu. Spurojos pretī. Tad atkal, saka, ka gudrākais piekāpjas. Tā tas ir? Problēma ir manī, jo reizēm nespēju ļauties, lai man noradītu, kā man redzēt. 

Mīļā miera labad piekāpties. Dusmas uz netaisnību gan nemazinās no tā.

Lūk, kur sviests sakults. 

10/27/12 03:08 am - Day: 6

Pārprast cilvēkus ir visai vienkārši. Tik ļoti, ka pa knaģiem jādod, lai laikam saprastu, ka neir forši. 

Man ir vāji nervi. Jā, ir. Nepatīk man spēlītes un čakarēšanās, un visādas lietiņas, par kurām jādod pa knaģiem. Un atkal izrādās visu pārpratu. Fuāā. Esmu totālus izolējumus radījumus.

Bet cilvēki ir arī mīļi. Tik mīļi, ka grūti noticēt, ka var būt tik jauki pasaulē arī. 

Paranoiķe, jā, gribot, negribot ir par tādu jākļūst. 
Mīlu tomēr. 

Tā domājot par cilvēkiem, uz mirkli aizmirstas pašam par sevi un to, ka arī jāmācās būt par cilvēku. 

10/25/12 01:03 am - Day: 4

Pieņemu sevi tādu kāda esmu. Ar visām savām nepilnībām, dīvainībām un visu, kas varbūt citiem šķiet kā pilnīgas novirzes. Tiem, kas skatās ar šķību aci, tiem tad arī ir problēma. Manu dzīvi, manā ķermenī citiem dzīvot nebūs. So mind your own business darlings! 



Lai kā man gribētos, cilvēki ir tādi kādi viņi ir un drīzāk saskatīs citos problēmu nekā sevī pašā. Jā, problēma ir mums katram pašam, savā attieksmē. Paiet solīti pretī, ieklausīties, mēģināt saprast vienam otru, nevis tikai uzlikt zīmogu uz pieres un staigāt. Visam, kāpēc esam tādi kādi esam, apakšā ir milzīga kaudze ar notikumiem, lietām, cilvēkiem un tas ir brilijanti, kad kaut nedaudz pamēģini iedziļināties un izprast kādu, kad veidojas sakarības un skaidrība, kāpēc ir tā un ne savādāk. 

Lai jau uzskata par meža dīvainīti. Ir tie, kas saprot, vai vismaz cenšās saprast. Lūk, viņi ir ko vērti! ^^

8/2/12 12:14 pm - Melnais caurums

Lielā stagnācija iestājusies. Ir tik jauki, ka atrodas tādi cilvēki, kas izvelk ārā un uzmundrina, un parunājās. Citādi jau vienu brīdi likās, ka ļaušu sevi iesūkt melnajam caurumam. Biju jau atkal veiksmīgi aizmirsusi, kas esmu un ko daru. Tā gadās, kad pazaudējās tie cilvēki, kurus vajag visvairāk. Tā, gadās, ja pats sev vairs netic un notic, ka nevienam neesi vajadzīgs un nekam nederīgs. Dusmas uz cilvēkiem, ka viņi liek citiem tā justies, kad zinu, ka var būt arī savādāk, ka pati varu likt citiem justies īpašiem un vajadzīgiem, ka var mīlēt, ka jāmīl. 


Gribas savu matu krāsu atpakaļ. Laikam būs jāmēģina vēlreiz atgriezties. Pacietība jāaudzina. 

12/29/10 11:02 pm - 29.12.10

Pārguris kā susļiks ieripoju mājās no Ogres ballītes jeb koncertballītes. Kas šogad' atšķīrās no citiem gadiem - skatītāji bijām mēs paši dejotāji un mums nebija jāuzstājas uz lielās skatuves. Izdaudzījāmies, izdancojāmies. Atkal satiku Edžiņu un teicām viņam, lai viņš noteikti atbrauc pie mums patrenēt pirms došanās atpakaļ. Ak, un jā Jurīša topošais mūzikls ir vienkārši prātam neaptverams. Tas liek nobālēt visam ko mēs daram un vēl mazliet. Tas dod vēl lielāku stimulu censties, pilnveidoties, dzīvot dejā.

8/4/10 10:19 pm - Negaidu vairs.

Mana lielākā problēma šobrīd laikam ir, ka es, tāpat kā visi pārējie cilvēki, kaut ko gaidu no sev apkārtējiem. Bet patiesībā, gaidīt kaut ko no citiem, ir lielākais stulbums, ko cilvēki vispār var izdarīt. Cilvēki ir vieni sasodīti egocentriski radījumi. Jā, drošvien ne visi, bet lielākais vairums. Gaidot kaut ko no citiem, bieži vien sanāk tā, ka neko arī nesagaidi un kad tu neko nesagaidi, tad tu sajūties, kā nevienam nevajadzīgs mēsls. So Cheers to not waiting anything from anyone! Pietiek sevi šitā mocīt. Neko vairs ne no viena negaidīšu un es godīgi saku, ka neesmu uz nevienu dusmīga un neturu ļaunu prātu. Cilvēki mēdz būt stulbi veidoti pēc dabas un tur nu neko nevar padarīt un es arī esmu tikai cilvēks.

Negaidot bieži vien dzīve mēdz būt gaišākās un jestrākās krāsās.
Powered by Sviesta Ciba