Šorīt atcerējos vienu prātīgu atziņu - veselā miesā vesels gars.

Protams, atziņa kā māja, bet enīvei, es atcerējos un man poļehčala.

Vingroju es savā sporta zālē, starp vecajie purniem, svīdām visi kolektīvi un es sajutos tik ļoti mājās :)) Un domāju tad es par to pagājušo un aizpagājušo nedēļa, kad apmāta ar masu psihozes ideju par diētu dzīroju no rīta līdz vakaram un nespēju sevi piespiest aiziet uz zāli, jo regulāri kā gadījās kā ne biju pārnakšņojusi ne savā mājā un bez vingrošanas pričendāļiem.

Patīkamas sajūtas :), jo īpaši pēc vakardienas, kas kādu stundu nespēju iemigt. Sāku pat apcerēt mdog ideju par pusmūža krīzi un to raksturojošām pazīmēm, tiesa gan aizmigtnespēšana gan vairāk vecuma marazmu raksturo...

Lai nu kā, es ir laimīga šorīt, jo man ir tas, kas ir, un kā nav, tā arī nevajag  :)