Šorīt nācu uz darbu un biju klāt leģendu rašanās brīdī.

Interesanti jau kopumā.

Kamēr izgāju cauri 2 kvartāliem Vecrīgā, satiku trīs tūristu grupiņas ar gidiem un vēl dažus tūristu pārīšus ar ceļvežiem. Tad jau ar tikai iedomājos, ka patiesībā tūristu viedoklis par to, kāda ir Rīga un tās vecpilsētas daļa r pilnībā atkarīga no gida informācijas pasniegšanas veida.

Viena no manām paziņām pirms kāda gada laikam izgāja gidu kursos, tā ka tagad arī viņa ir viena no tiem, kas ar plašu žestu palīdzību (rādot cik liels, cik dziļš, cik varens) stāsta par pilsētu zem vecRīgas, pagātnes rēgiem, nostāstiem un puspatiesiem faktiem.
Tūristus jau es sastopu katru rītu (un vakaru, un pusdienlaiku), dažkārt es uz tiem pat dusmojos, ka viņi velkas tik lēni un nesteidzīgi, mūždien izplūst pa visu ielu, lai gan to vadomin - gidam ir kārts ar numuru (acīmredzot, lai nesajūk). Šorīt viss šķita savādāk - es viņus pat mazliet apbrīnoju - šitādā suņa laikā stāvēt pie Pēterbaznīcas vai Konventa sētā un skatīties, kā kaut kāds iezemietis mahājas ar rokām un stāsta, kas te bijis pirms četriem gadu simtiem. Un jau pieminētais iezemieties ar tāds kā skolotājs šķita - tomēr ja tā padomā, viņš tak visu laiku vienu un to pašu atreferē...