vientulība masu sarīkojumos.
attempts to keep myself warm and sane
11.4.07 20:28
mamma kūpina kadiķi. pazīstama un tomēr neierasta smarža. pēc deguma vairāk,nekā pēc paša kadiķa. vai tam tā jābūt? bet vienalga atsauc atmiņā bērnību. pretrunīgas sajūtas,jo it kā nav tā,ka akurāt šo smaržu nevarētu izturēt,bet tā,ka briesmīgi patiktu,arī nevar teikt.
tikko viņa man iedeva kādu pirms kādiem 5 gadiem pirktu angļu val. gramatikas grāmatu,un iekšā es atradu avīzes "Mana" Prāta Vētras plakātu (neprecīzi salocītu) no 'starp divām saulēm' laikiem,tātad vismaz pāris gadu vecāku par pašu grāmatu. kā tas tur vispār nonāca,ja reiz es šo grāmatu turu rokās pirmo reizi? roga ar saviem pusgarajiem matiem,paslēptiem zem melnas beretes,kam augšā sarkans bumbulis,visi pārējie gandrīz tādi paši,bet plakāts gan...tāds vecmodīgs,grūti pat izskaidrot. neprofesionāli uztaistīts,bet laikam tolaik tā skaitījās forši. otru pusi labāk negriezt - pamela andersone visā savā pilnībā uz pretīgi oranža (man oranžā krāsa patīk,nepārprotiet) fona.
ā,un pabeidzu lasīt būri šodien.
6.4.07 16:02
Frank: What about you, is there someone else?
Kathleen Kelly: No. No, but, but there's the dream of someone else. ("You've Got Mail")
21.3.07 00:51 - aktuāli. vakaršodienrīt
Tam,kurš arvien tiecas 'kaut kur augstāk',jāņem vērā,ka reiz var uznākt reibonis. Kas ir reibonis? Bailes no kritiena? Bet kāpēc reibonis uznāk arī skatu tornī,kur drošas margas? Tātad reibonis nav bailes no kritiena,bet kas cits. Reibonis norāda,kas mūs valdzina un pievelk dzīles; tās modina kritiena alkas,kurām mēs izbailēs pretojamies.
Tas bija reibonis. Skurbinošas un nepārvaramas ilgas pēc kritiena.
Taču to varēja saukt arī par vājuma skurbu. Cilvēks apzinās,ka ir vājš,un negrib tam pretoties,bet gan ļauties. Paša vājums viņu reibina,un viņš vēlas būt vēl vājāks; vēlas pakrist laukuma vidū cilvēku priekšā; vēlas būt tas zemākais no visiem. Un vēl zemāks. (Milans Kundera "Nepanesamais esības vieglums")
18.3.07 18:05 - murgi
divas naktis pēc kārtas rādās murgi. neko neatceros (kas ir labi),taču dienas gaitā ir brīži,kad pēkšņi acu priekšā uz sekundi pavīd kāds izrauts fragments,kuru uzreiz aizmirstu. dīvaini
bet tie murgi,nojaušu,kāpēc tie ir
17.3.07 18:31
lasīju kāda ieteikto pēdējo stāstu no sniega laika piezīmēm par puisēnu ar kārpām un aizmigu,jo nepārvarams nogurums no nekā nedarīšanas vai,lai kā to negribētos atzīt,lasīšanas,varbūt nespēju samierināties ar domu,ka šodienai lasīts gana,ka pēc ilgiem laikiem ar gandrīz sešdesmit lappusēm nepanesāmāesībasviegluma un jau iepriekšminētā,līdz galam neizlasītā stāsta vienai reizei pietiek,ka vajag pa maziņam,katru dienu atlicinot laiku,kas ar katru pavasarim tuvojošos nedēļu šķiet aizvien neiespējamāk,lai kā to gribētos,nevis tā,kā man - ēst aizgūtēm kaut ko debešķīgi gardu,ēst,kamēr vairs nelien iekšā. laba daudz nevajag,arī šajā kontekstā.
13.3.07 12:18
atgriešanās pie vecās labās tetley persiku-vaniļas tējas pēc ilgāka laika ir tīrākā bauda.
pateicoties šai virtuālajai atmiņu glabātuvei,ir tik vienkārši uzzināt,ko darīju,teiksim,gadu iepriekš šajā pašā datumā. cik gan labi,ka tā piefiksēts. mana atmiņa nekad tik tālu nesniegtos,taču nu es zinu. pagājušā gada pavasaris vispār ir bijis tik emocionāli piesātināts,ka to pārspēt vismaz šogad ir neiespējami,es tikai nesaprotu kāpēc,kāds ir atslēgvārds,kas to padarījis tik vienotu sajūtu līmenī,kas man ar sevi jāizdara,lai šogad pasauli un sevi sajustu tik pat niansēti,kā pērn.
tieši 13. martā es biju uz Kapoti, bet 14. - uz Kupraino Kalnu. divas dižas drāmas viena pēc otras.
13.3.07 00:55
un šī diena vispār būtu bijusi piepildīta,ja būtu izdevies īstenot manu klejojumu sākotnēji vienīgo mērķi pirms pirmās vilšanās - baznīcas apmeklējumu. sākumā devos gar doma baznīcu,un lai gan biju gandrīz droša,ka tā varētu būt vaļā,es tomēr gribēju iet uz pētera baznīcu,kura man ir mīļāka,jo liekas draudzīgāka (lai gan doma baznīca ir vairāk Baznīca,bet pētera,liekas,vairāk tūristiem,un tās regulārās izstādes,kas man no bērnības tik spilgti iespiedušās atmiņā arī baznīcai pavisam neraksturīgas),taču mana mīļā baznīca,kurā jau biju izplānojusi pavadīt kādu laiciņu,vispirms apskatot kādu izstādi,skanot mierīgi hipnotiskai mūzikai,un pēc tam pasēžot iepretim altārim,bija slēgta. BET kā gan man bija zināt,ka tieši pirmdienās šī baznīca nestrādā. uz doma baznīcu tomēr negribēju iet. jo priekšnojauta,ka tur neatradīšu meklēto,darīja savu. pa ceļam kā reiz sanāca iet garām marijas magdalēnas baznīcai,zināju,ka jābūt vaļā,sākumā izlasīju darba laikus un nopriecājos. katru dienu no rīta līdz vieniem,un tad no diviem līdz vakaram. es tur biju pustrijos,raustīju durvis vairākas reizes,aizvien vainojot savu nevarību tās atvērt,nu gadās taču visādi,bet pēc vairākkārtējiem,neatlaidīgiem mēģinājumiem man kļuva neērti un es vīlusies devos prom.
bet ko lai dara cilvēks,kuram pirmdienas dienasvidū gribas pasēdēt baznīcā? un varbūt pat vēlu vakarā? vai maz ir tāda iespēja? i don't think so.
protams,tā katedrāle esplanādē,šķiet,cauru diennakti ir vaļā,bet es negribu pie pareizticīgajiem un viņu daudzajiem svētajiem,kuru pielūgsme man ne tikai nav skaidra,bet arī šķiet apsurda un nevajadzīga.
12.3.07 23:53 - beidzot!..un atkal
šodienas harmonijas un dzīvotprieka meklējumi attaisnoja līdzekļus,kā rezultātā kāda deva tika uzkrāta,kaut ar to pietikts vien neilgam laikam,staigājot pa vecrīgas Lielajām un mazajām ieliņām šurpu turpu,Pankūkās,krisa martina balsī,tūristu apgarotajās sejās,pelēcīgajā,dūmakainmiglainajā laikapstāklī,kas allaž uz mani iedarbojas labvēlīgi,gājienā pāri vanšu tiltam pārdaugavas virzienā,ik pa laikam apstājoties un raugoties nedzidrajā,tomēr rāmajā daugavā,pēc tam vēl noejot lejā,kur hansabanka brīnumskaisti sakopusi daugavmalu,un vērojot aizsalušo upes daļu,un it kā ar nelegāli-paņemoto-pus/brīvdienu nebūtu gana,es sev šovakar uzdāvināju monotoniju ar ideālu sešu cilvēku (ieskaitot mani) auditoriju - tik ļoti asprātīgi,tik nesamāksloti,tik cilvēcīgi,tik SKAISTI galu galā (pat tie n-tie skati ar dzeršanu un pīpēšanu - štrunts ar to visu,- šeit tā ir māksla!,bet ne jau par to savā būtībā ir filma),lai neteiktu vairāk,ai,un vispār es daudzreiz nepasaku,noklusēju,kaut negribētos,bet daudzkārt liekas,ka pietrūkst to labo vārdu,pietrūkst iemaņu,lai mirkli piekukuļotu,pielabinātu,lai viņš uz brīdi atļauj ar sevi izrīkoties pēc sirds patikas,liekas,ka,ja izteiks vārdos,tā trauslā,jutekliskā,nenotveramā sajūta aiz-zudīs aiz-apvārsnī manas nemākulības vai mirkļa-zūdāmības-likuma dēļ.
12.3.07 19:49 - kāds ir teicis,ka
nekas nav tik pastāvīgs kā -pagaidām-.