13:21
sapni atceros. mēs bijām bars - liela ģimene ar daudz bērniem,es biju viena no viņiem,vai varbūt tomēr tie bija radu bērni,nezinu. bet mums bija piešķirta (nezināma apjoma) dāvanu karte tādā kā lielveikalā,nu,kā 'Spice' piemēram. bet tas nebija tikai lielveikals,tur vēl bija tāds koridoris,kurā bija istabas - mūsu istabas,jo mēs tur dzīvojām. un es pati tās istabas biju kaut kad sen iekārtojusi. un bija viena istaba,kurai pie durvju roktura ar dzelzs siksnu bija piesiets liels,balts suns,šķirni gan nemācēšu pateikt,bet man no viņa bija bail un ne velti. vienreiz,kad suns bija nomaucies no roktura,es gribēju atvērt durvis un paskatīties,kas dzīvo tajā istabā,no kurienes varēja dzirdēt bērna spiedzienus,suns man gribēja uzbrukt - tad kāds man piedraudēja,lai nemaz nemēģinot iet tajā istabā. bet visa jautrība sākās,kad lielveikalā varējām ņemt ko vien sirds kāro,nezinot,cik liela dāvanu karte tā ir,bet man kāds sapņu beigās teica,ka 300ls vērtībā - un es pie sevis nodomāju - tad nu gan daudz,bet īstenībā tik daudz jau nemaz nebija. lai nu kā,es sevi pirmo atceros saldumu veikalā 'Staburadze'. es biju pilnīgā starā no tik daudz saldumiem,gribēju visu,šo to arī paņēmu,un nogaršoju tādu bulciņu,kas būtībā bija divas ceptas baltmaizes,kurām pa vidu bija aprikožu ievārījums - savā mūžā nebiju ēdusi tik garšīgu bulciņu. un,lai gan,pie sevis nodomāju,ka jāskrien taču vēl uz citiem veikaliem,šeit nekas nebeidzas,citos veikalos es sevi ne-at-ceros. nu jā,pārējie arī te bija,bet aizskrēja,es viņiem neskrēju līdzi,bet,kad laiks gāja uz beigām,jā,starpcitu,mums bija dotas tikai pāris stundas,šķiet,ka trīs,un pārsniegt laiku nedrīkstēja,es konstatēju,ka neko neesmu vēl savākusies priekš sevis. tētis teica mammai (viņos es kaut kā neatpazinu savus vecākus),lai paņem kaut ko praktiskāku - toaletes papīru,mazgājamo līdzekli,šampūnus,bet viņa teica,ka tieši to viņi jau savāca pagājušajā reizē. pienāca beigas mūsu šopingam un visi skrēja uz izeju pa to koridori,es arī,bet vēl pa ceļam es iegāju tēta un mammas istabās,kuras biju iekārtojusi - kopumā tā neko,tomēr es gribētu pārkārtot. un tad es sapratu,ka man ir jāskrien atpakaļ uz Staburadzes veikalu,lai gan laiks jau kuru katru brīdi būs iztecējis,veikals atradās otrā galā,bet es skrēju,zābakos ar papēžiem,grūti,uz beigām vēl grūtāk,bet tā veikala vairs nebija. es skrēju uz otru pusi - varbūt nepareizā vietā atskrēju - nē,nekur nav. nē,patiesībā ir gan Staburadze,bet izskatās nolaista,tukša,izpirkta. gribēju paņemt bulciņas un cepumiņus,bet tur tas,ka bija palicis, bija sakalitis un vecs. mani meklēja un atrada tētis,mudināja mani nākt,bet es vēl teicu,ka man vajag kaķim paņemt barību. viņš teica,ka vairs jau neko nevar paņemt - tagad ir jāpērk.