- īkumi
- 2.12.09 20:48
- Šodien ojāram plikā diena. Visur kur viņš iet, visur viņam dod pretī pliku patiesību. Protams, bet maizes, sviesta vai cita ziežamā. Vēl viņam iekārojas šad tad rad bad piparus, bet viņš šo domu ātri vien nomaina pret sāli un tad nopurinās no saviem apģērbtajiem sapņiem. Un tā notiek katru reizi. Viņš sev pārmet par to, ka sapņo par neiegūstamo, bet kad sapņi nenāk, tad močī ali stilā virsū - draudzīgi, bet rupji. Ne jau viņš grib tos aizbiedēt, bet gan parādīt, ka viņš gaida sapņus. Pēc gada ojārs jau būs saņēmis visus savus sapņus. Visus, visus. Un tad viņš nemaz vairs nedomās par tiem sapņiem, jo sapņi ir viltīgāki par viņu. Viņi sarunā ar realitāti piepildīties un piepildīt ojāra dzīvi un tad tie pazūd. Tad to nav un tad tie neeksistē, tad tie ir tik tuvu, ka tie ir pats ojārs. Un ojārs nevar vēlēties sevi. Viņš jau ir. Viņš nevar sev piepildīties. Viņš vispār pat nejūtas pateicību parādā sapņiem. A tiem po, sapņi guļ tagad mierā. Nevajag iet nekur, nevienu nevajag apciemot, nevienam vairs nevajag rādīties un uzbāzties. tukšumu patīkumi
Vienā kadrā