20. Jūnijs 2011

• nyan lietus
• 20.6.11 13:59
• Man ir sens bērnības draugs, kuram ir savas īpatnības. Vispār tikai viena, kas neliek mieru un nespēju aptvert. Tas arī izskaidro bērnudārzā, kāpēc viņš samulsa pie katra teikuma, kurā tika pieminēts vārds "lietus". Atmiņā, protams, man saglabājies drīzak, ka viņš baidījās no ūdens, negaisa un tamlīdzīgi. Bet tagad mazliet padebugojot atmiņu, tas ir mazliet apskaidrots.
  Nu dīvainība tāda, ka viņš nekad nebij saskāries ar lietu. Nekad, nekad nav bijis izmircis lietū un nekad nav to pat redzejis. Kaut ka tā ir sagadījies. Varbūtības teorija māca, ka tas ir iespējams, bet nu.. pff. kruta tomēr tā. Sagriez un samaisi rosolu. Tagad vislaik maisot, pastāv iespēja, ka kartupeļi un desa novietosies katrs savā bļodas pusē. Varbūtiski. Atliek tikai maisīt.
  Bet nu varbūtībai pret anti-lietu ir savi pamati veidoti. No bērna kājam dzīvojies vairāk pa pagrabu, jo jau agri sāka močīt kompīšus un dienas pavadīja tumsā, mazliet nošķirts no lietus.
  Nu, bet tagad tā varbūtība atrisinajusies - šorīt draugos ierakstīja, ka izmircis no rīta mazliet, ejot agrāk no darba (plkst.4!!! mazliet agrāk :D) un trāpījis mazam lietutiņam. Teica, galīgi neizmircis, bet ir bijis dīvaini tur atrasties.
  Nu ko vēl vienas dīvainības mazāk šajā pasaulē. Paliek vien nyan cat un charlie the unicorn
  (bow)
  
• jau 0 irnocitē domu