4. Jūlijs 2009

• domu dūmi
• 4.7.09 13:24
• degošā māja naktī nedod mieru. tā deg gandŗīz katru nakti, bet vakar īpaši. Lai gan bļāva ziedoņa vārdiem "Nodzēs uguni, savādāk nebūs miera", tā turpināja degt. Bet tas ir viens, kas bļāva, tāds dīvainis. Pārējie ir normāli - not kreizēēēēēē. Mūsu degošā ciemata vēsture (kā mums mācīja) iesākās sen, sen, sen atpakaļ, kad aizdegās viena māja. Tajā vakarā neviens neredzēja saulrietu , un nākošo, un vēl vienu. Tā vienam radās doma aizdedzināt vēl vienu māju, kuras degums būtu kā saulriets. Tā tas arī aizsākās. Muļķīgi tā skan, ja skaļi stāsta. Kā jau visas leģendas - tu vari tur atrast simts risinājumu, divsimts variantu, un trīssimt riska darbu, lai būtu savādāk. Bet nu tā ir sanācis. Mēs dedzinam katru vakaru mājas, katru vakaru neredzam saulrietu, katru vakaru atrodam to degošā mājā. Nav jau tā, ka mums nebūtu starpgadījumu, kad daži mēģināja kko teikt, ja mēs tā nedarīsim, tad redzēsim īsto saulrietu (tas trakais), tikai mums jāpagaida mazliet, kamēr dūmi izklīst. Bet vai tad leģendām var kaitēt divi, trīs teikumi, kuri mums liekas ir tikai riska pilni un iespējams kļūdaini. Rīt dedzinās manējo māju, tāpēc vakardienas saulriets likās īpašs - dega pakausī un dziļāk, dziļāk. Tur pie ceļa mums ir krāsains dēlītis, es nezinu kāpēc.
  
• jau 0 irnocitē domu