- 16.3.06 09:57
-
nujanuja, es jau varēju pastāstīt uzreiz, zināju, ka gribēsies taču zināt, bet ai. tā pierakstīju, lai neaizmirstās, jo pēdējā laikā aizmirstu sapņus jau no paša rīta, man tā nepatīk. vai vispār nemaz neatceros. labi. būs gari. tātad
es dzīvoju kaut kādā tur piektajā stāvā, mājās bija arī mamma, bija tāds patumšs laiks, tā, ka nevar saprast vakars vai vienkārši galīgi nomācies. es biju izgulējusies, kaut kur taisījos laikam iet, bet man bija šausmīgi bail iziet ārā no mājas, man bija kaut kur jābrauc, bet līdz transportam tālu, tāds gabals pa pakusušu sniegu, tāda pļura ārā bija, viss pelēks, pelēks. man liekas, ka tā bija krievija, visu laiku fōnā šāvienu skaņas biezā slānī, nepārtraukti, it kā tuvu, bet nekur nevienu neredzēja, tikai tā apziņa riebīgā, ka kaut kur tepat visu laiku šauj, bet ne no tā man bija bail. vot. tātad, es biju mājās, un tu atnāci, laikam uz palikšanu, bet es teicu, ka man jābrauc kkur, tad tu teici ā labi, es teicu, vai tu mani nevari pavadīt, jo man baigi bail, tu tikai tā nosmīnēji un kaut ko atjokoji, bet piekriti. tad es teicu, ka man vēl kaut kas jāizdara mājā, tu teici, ka pagaidīsi ārā lejā, es teicu, ka nē, ka lai pagaidi tepat, jo man bija bail arī pa to trepjtelpu iet. tu tā izbrīnījies, bet pēkšņi it kā kaut ko atcerējies un teici, ka labi, ka lai izdaru, ko vajag, tev vēl vajagot uzkāpt uz bēniņiem. tā atcerējies, tā pašsaprotami, labi, es aiztaisīju durvis. negāju gan darīt to ko vajag, bet aizgāju apsēsties un skatījos, laikam sienā. nez, cik ilgi, bet pēc kāda laiciņa salecos, jo tu klauvēji ārā pie loga, no ārpuses, piektais stāvs, logam bija priekšā tādi balti mežģīņu aizkari, it kā nevarēja īsti viņiem cauri saredzēt, jo laukā vēl bija vēl tumšāks palicis, bet es dzirdēju, ka tu teici nu ejam? atpazinu jau pirms tam. tālāk baigi miglaini atceros, viss pa kaut kādiem gabaliņiem.
ai, kā piespamoju!
Vienā kadrā