mry's Journal

9:06pm: eņģeļu pasaka katram vakaram
braucu autobusā un skumji vēroju pati sevi ieslīdam kaut kādā rītu un vakaru nīgrumā, neiecietībā, nelabvēlībā, iedomājos, varbūt es nemaz neesmu tas augošais, ja jau nogurumā tik viegli padodos, ja aizeju no viegluma un esmu smaga, smaga krēsla pār pilsētu.
un manu domu izmisumā autobusā iekāpa bariņš meiteņu un Pasaules Valdnieks. "Es esmu Pasaules Valdnieks, tad es varu dažas pieturas pabraukt par brīvu," viņš ieteicās, un es smaidīju: "Jā, to nu nevar apšaubīt." (Vai jūs kādreiz būtu mēģinājuši apšaubīt viņa tiesības būt par Pasaules Valdnieku? šo gaišo latviešu baltvīriņu ar bārdu, kūju un dziesmām?)
Un dziesmas un latvju gudrības dzeltenā ikarusā, "es pasauli piepildīšu zaļiem latviešiem. Latviešiem un zaļiem."
Mēs izkāpām vienā pieturā, man atkal bija jāskrien, lai iekļautos minūšu minūtēs, bet viņš iedeva man kāda dāvanu veikala vizītkarti ar uzrakstu "Eņģelis" un teica: "Tu būsi mans eņģelis un darīsi labos darbus.. labos darbus, sliktos jau kāds cits dara, tu darīsi labos, ja?" Un es smaidīju līdz asarām, pateicos, no sirds apsolīju, varbūt pat ne vārdos, un, sadevuši rokas, mēs viens otram devām arDievas,

visu labu,
lai Dievs ar Tevi

(un otrā autobusā Tu iemācies nepadoties)

9:18pm: pajautā. uz tilta salst rokas
Man piemetās vadātājs.

Metu loku lokus starp simtiem vienādu māju un pamanīju, cik tās ir tukšas. Noplukušas un pelēkas, aiz stikliem notiekošais jau sen bija vairs tikai dekorācijas, izbijuša teātra apputējušie kažoki un koki. Mēs bijām tādi vairāki, kas nu paši savus soļus dzirdēja klusajās ielās, kāda vecmāmiņa ar bērnu ratiņiem staigāja un ar roku pie vaiga pārsteigumā vaidēja: "Kā viss te pēkšņi ir mainījies, kā pēkšņi viss ir miris.." Puišelis ar skrejriteni sauca draugu nobrēcies un nesasauca..
Meitene ar sarkaniem matiem šausmās no kaut kā bēga, viņa paskrēja man garām, acīs neieskatījusies, bet es zināju,
tilts starp divām zemēm tur vēja aukās ledains, vilcieni pāršķirsta lapas

Spītīgi spīdošas skārda notekcaurulēs no iztrunējušā dzelzsbetona kaut kas svelpa, mitra zeme nebeidza sevī iesūkt cilvēkus un viņu mantas,
es redzēju pēdējipalikušās rokas vēl steidzam pateikt, pateikt vārdus kā jautājumus, es vēlāk kāpņutelpās redzēju pakritušus sveču galiņus un melnus kvēpus virs tiem,
arī pēdējie neticēja iznīcībai.
Tieši tādēļ, ka neticēja, palika pēdējie.

Mūsu cilvēku suga Laika atmiņā saglabāsies vien ar saviem neatbildētajiem jautājumiem