Namtar's Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]

Friday, May 7th, 2004

    Time Event
    4:11p
    Profesors
    Profesori nav parasti cilvēki, viņi ļoti atšķiras uz pārējo fona. Parasti viņiem ir vai nu ļoti sapņainas, vai ļoti sakoncentrētas acis, katrā ziņā viņas nekad neredz to, kas notiek apkārt, bet gan pavisam kautko citu. Zinātnes vārdā viņi varētu noindēt sievasmāti un iespējams pat visu ģimeni. Ar vienu vārdu sakot, profesori parasti dzīvo kautkur tālu prom no tās vietas kur atrodas viņu ķermenis un tas par ko viņi domā ir svarīgāks par visu pārējo. Viens pazīstams profesors kuram patīk pētīt baltu kultūru vienreiz bija nonācis lietuvā, parunāties ar veciem vecīšiem, paskatīties māju izrotājumus un vel citas tikpat aktuālas lietas. Bet ko viņš ierauga - vietējos kapos ļoti interesanti krusti. Nevis parasti, bet ar izgriezumiem, retums. Krustus protams nevar tur tā atstāt tumsonīgiem ļautiņiem. Profesors ņem savu lielo somu, rauj krustus laukā, sadala un iepako(naktī protams). Aizmucis pa mežu no vietējā policista, kurš sadzirdējis ka kapi tiek apgānīti, profesors dodas uz robežu, vest vērtīgo kravu prom. Visu šo mukšanu vēl iespaidīgāku padara tas, ka profesoram jau ir gadi 60, a varbūt pat 70. Nelegāli šķērsojis robežu trakais zinātnieks laimīgs nogādā krustus sev mājās, glabā zem gultas un ikpa laiciņam izvelk pētniecības nolūkos. Bet nu profesors kā jau profesors, nevar nepalielīties kolēģiem, ka aizvedis no Lietuvas tādus retus krustus. Lietuviešu profesori protams sāk satraukties par tādām baumām un prasa lai krustus dod atpakaļ. Mūsējais protams paliek tramīgs, jo bez lietuviešu zinātniekiem mājās arī sākušas durvis čīkstēt un sapņos visādi miroņi rādīties, tomēr viņš nolemj vel nepadoties, aizsūta lietuviešiem kopijas, kuras protams iesmērē kā orģinālus. Tomēr kad sapnī viņam parādijās pavisam nepatīkams radijums kurš esot lietuviski(profesors tīri labi runā gan lietuviski, gan latviski, gan prūšu valodā) pateicis - atdod manu krustu, tad trakais zinātnieks pats aizvedis tos krustus atpakaļ un saspraudis kur pienākas.
    4:46p
    Mārkāja
    Runājot par trakiem zinātniekiem un briesmīgiem atklājumiem, es dzirdēju par vienu nejauku radijumu, kurš dzīvojot Kurzemē. Radijūms saucas Mārkāja. Zinātnieki vēl nevienu tādu nav noķēruši un tāpēc oficiāli Mārkāja nekur nav pieminēta, izņemot divos rakstos, kurus es tagad mēģinu kautkur atrast. Mārkāja ir indīga ķirzaka ar rozīgu purnu, lecot divu metru augstumā un esot arī diezgan paliela augumā. Kad Mārkāja iet, varot dzirdēt kā švīkst zvīņas. Šito nelabo kustoni esot nejauši ievedis hercogs Jēkabs ar kokmateriāliem no Dienvidamerikas. Un cilveki Alsungas apkārtnē laiku pa laikam to ķirzaku arī satiekot, bet acīmredzot daudz viņu nav, jo nav dzirdēts, ka kāds būtu sakosts. Katrā gadijumā uzmanieties no Mārkājas.
    5:41p
    Maximiliāns
    Man trešais vārds arī ir Maximiliāns(iesvētītais), bet šoreiz es pastāstīšu par kaķi, kas dzīvo laukos un ir mans vārda brālis. Kaķīts ir personība. Patiesībā tas nav kaķīts, bet gan vecs īgns runcis, ļoti resns un nežēlīgi īgns. Katru dienu nāk 8as reizes ēst un skaļi brēc. Vispār viņu ģimenē nevisai ciena, vecmamma viņam reizēm uzšauj pa muguru ar slotu, jo viņš arī ir slinks kā kārtīgam runcim pienākas un neķerot peles. Bet Maksim ir dēls, melns pajauns runcis, kuru visi ļoti lutina un nekad nesit pa muguru ar pletni, kaut arī peles viņš ar īpaši neķer un parasti guļ istabas vidū kur viņu pārmācis nogurums. Bet šonedēļ Maksim vadzis lūza. Sēž abi divi pagalmā, dēls kautko kasās, tēvs īgni sēž, skatās sienā un domā kāds viņam nelabs dēls un tīri labi saprot kurš parasti sēž klēpī un kuram ar pletni pa kupri. Vienu brīdi Maksimiliāns neiztur un metas savu slinko dēlu pārmācīt. Dēls kokā, tēvs pakaļ, dēls krūmos, tēvs pakaļ, pa ceļam gadās kaķu mamma, Maksis šai pa aci, beigās ābeļdārzā dēls tiek noķerts un sākās audzināšana ar briesmīgiem brēcieniem. Tajā pašā laikā uzrodas suņu mamma, ļoti nešpetns radijums, nedaudz līdzīgs Montmorensijam, tikai kašķīgāks, ieraudzijusi ka iet vaļā kautiņš, negantā kucīte metas iekšā. Parasti visi kaķi no viņas mūk, bet Maksim šoreiz pacietības mērs ir pilns, ar ķepu pa aci, saplēš sunenei vēderu, kamēr beigās ieradās mani radi un ģimenes strīdu izsšķīra. Bet nu viegli nebija - nekad nemaisies, kad tēvs pārmāca dēlu!!
    5:54p
    Viens no maniem mīļākajiem dzērieniem(bezalkoholiskajiem) ir borzhomi. Iesaku visiem viņu daudz lietot, veselīgs un galvenais var atdzerties labi. Var ļoti labi arī uztaisīt tādu dzērienu no borzhomi - ņemam apelsīnu sulu, ņemam boržomi pudeli no saldētavas un salejam kopā pusi uz pusi, vai bišķit vairāk to sulu, un tad sanāk tāds maigs dzēriens ar garšu, nevis asa pretīga sula:) Bet vispār par boržomi es rakstu jo dzirdēju vienu labu teicienu no viena krievu drauga, kad pirku boržomi veikalā - pozdno piķ borjomi, kogda pochki atvaļiļis.

    << Previous Day 2004/05/07
    [Calendar]
    Next Day >>

About Sviesta Ciba