Sunday, April 11th, 2004

Time	Event
1:55p	Slimnīcā Slimnīcās kur nonāk trūcīgi cilvēki un kur lielas palātas, parasti uzskaita visu kas pacientam ir klāt lai vēlāk,kad viņš nodod savu dvēseli Dieva rokās, radiniekiem varētu atdot visas mantas kas sarakstā uzrādītas. Vienreiz šādā nodaļā nonāk veca vecenīte, akmeņi laikam nierēs, vai kautkas tamlīdzīgs, nu un vecenīnetei prasa - varbūt jums kādas mantas līdzi paņēmušās vērtīgas, gredzentiņš no kāzām ar akmeni, vai varbūt nauda aizķērusies, vai kas zin, zelta rokaspulkstens. Vecenīte atbild - nē, nē, nekā man nav, es nabadzīga, man tik viena istaba ko dzīvot, nav pat ko mute bāzt, nekā nav. Nu labi, ved vecenīti griezt, tur jāizģērbjas protams, visās drēbēs jau negriezīs, izrādas vecenīte apakšbiksēs glabā trīsdesmit tūkstošus skaidrā naudā. Ārstiem aš skalpelis no rokas izkrīt. Vecenīte protams šokā, bet nu atzīstas, māju pārdevusi, naudiņu nevar pie radiem atstāt, nodzers, aprakt ar nevar, tārpi sagrauzīs(vienai manai tantei peles sagrauza naudu, jo viņa viņu ar taukainiem pirkstiem skaitija bieži un glabāja zem dēļiem istabā.) nu un tad tantiņa glabājusi apakšbiksēs, ārsti protams nopriecājušies - šito mēs griezīsim:) Ārsti vispār ir interesanti cilvēki, vienreiz bija tāds jauks atgadijums, kad viena tantiņa mājās guļ uz nāves gultas, attāla radiniece. Nu bet ārsts tomēr pieklājības pēc tiek izsaukts. Bet kamēr šie brauc, tantiņa jau laimīgi nomirusi. Ārsts ienāk tāds domīgs pa durvīm, uzzzinājis ka vecenīte jau beigta, jautā - viņa pirms nāves svīda? Saņēmis apstiprinošu atbildi, ārsts paliek pavisam apmierināts un pie sevis atkārto - ļoti labi, ļoti labi. Acīmredzot apstiprinājusies viņa diagnoze, bet nu apkārtesošajiem grūti saprast, kas tur tik labs ka nelaiķe pirms nāves svīdusi. (Comment on this)
2:04p	Pasaka Es gan nevaru apgalvot ka tieši tā ir noticis, jo pats es tur klāt nebiju un šo atgadijumu es dzirdu tikai caur citiem cilvēkiem, pie tam tas izsklausas ļoti neticams, bet nu visādi brīnumi notiek uz pasaules, tāpat kā pilns ar jocīgiem cilvēkiem te apkārt blandas. Tā teikt - kunga griba ir neizdibināma. Katrā gadijumā stāstija man tā - Vienā mazpilsētiņā(cik es atceros, tad vai tik tā nebija Kuldīga, bet var gadīties ka arī nebija) dzīvoja un, arī tagad vēl acīmredzot dzīvo, ļoti skaista meitene(Tagad gan jau viņa noteikti vairs ir tikai simpātiska, padzīvojusi tantiņa) Nu un šajā skaistule iemīlējies viens puisis, tāds tīri simpātisks pēc dabas, bet nu lieta vēl līdz pilnai sapratnei nav nonākusi, puisis laikam tāds kautrīgs bijis un nav pateicis kas par lietu ātri, bet vilcis garumā. Bet nu kā jau pirms kāda laiciņa bija pieņemts, cilvēki tā kārtīgāk sapazinās nevis klubos un trolejbusos, bet gan zaļumballēs, nu un vietējā skaistule arī protams ieradās, varbūt pat cerībā, ka kautrīgais puisis ar ieradīsies, beidzot teikt kas šim uz sirds. Bet šis kā nenāk tā nenāk. Beigās tikai vakarā ierodas un tāds pavisam neveselīgs izskatas. Bet nu apsēstas meitenei blakus un pēc brītiņa pat aicina dejot. Bet šī kā ceļas, skatās, ka uz krēsla kur šis sēdējis, baigais slapjums palicis, bet nu mazums kas cilvēkam aiz bailēm, bet sāk ar šo dejot, izrādas viņš pavisam slapjš. Dejo, dejo, beigās meitene neiztur, prasa viņam - ko tu tāds slapjš, sasvīdis vai grāvi iekritis? Šis uzreiz tā kā apvainojies un aizgājis prom. Bet nākošā dienā atraduši viņu beigtu grāvītī noslīkušu, tā ka vai tik meitene jau nebij ar mironi dejojusi;) (1 Comment | Comment on this)

<< Previous Day

2004/04/11 [Calendar]

Next Day >>