Nakts stāsti

Tagad ir pavisam kas cits. Nevis mazliet mežonīga vīrišķība, pārplūstoša kaisle un sajūtas asinoša uzstājība, bet tik tikko manāms pieskāriens. Pat apģērbs netiek novilkts, tikai maiga un sargājoša plauksta zem lencītes. Viegli pirksti pāri plecam, mugurai, rotaļīgas lūpas. Es, mūždien mulsā un nedrošā, sāku justies par strauju tik gaisīgai naktij. Vaicājoši slidinu pieskārienu pāri viņa rokas reljefajām bedrītēm un izliekumiem, pāri gludajam vēderam un spītīgajam zodam, pāri uzacu lokam, bet atbildi nesaņemu. Tikai straujš apskāviens un karsta elpa kakla izliekumā, kas liek mežonīgi un ilgpilni ieelsoties, bet nekas vairāk neseko.
Tie pāris pēkšņie skūpsti sasien rokas un domas zīda pinekļos, un liek ilgoties pēc neiespējamā.

Kaut kādi murgaini man tie sapņi. Mūžā atceros redzējusi tikai dažus skaistus. Visos kaut kāda pakaļdzīšanās, šausmu nojautas, absurds. Pat par vīriešiem neko skaistu neesmu redzējusi.
Pēdējais bija ar kārtējo nolemtības sajūtu. Man bija jābēg no kāda vīrieša, es zināju, ka viņš grib mani nogalināt. Tas notika radinieku mājā, es skrēju apkārt sētai un gribēju bēgt gar dārza aizmuguri. Kā jau tas sapņos mēdz notikt, es zināju, ka mani noķers, un tā arī bija - tas vīrietis muļķīgā zilā vasaras cepurītē izskrēja cauri dārzam un pa aizmugures vārtiņiem bija jau man priekšā. Mani ieveda atpakaļ dārzā, es centos cīnīties, situ viņam vispirms tāpat, tad nez kā biju satvērusi ērkšķainu rozes zaru, situ ar to, bet viņš tikai smējās un teica, ka pēc tam ar mani darīšot to pašu.
Un tad man bija jāmazgā rokas, jo vēl kas nebūt jādara (un visu laiku tā šķērmīgā sajūta, ka mani mocīs un nogalinās, un es tur neko nevaru darīt), viņš no aizmugures pienāca un palīdzēja nomazgāt rokas. Un es pilnīgi negaidīti notrīsēju no tās sajūtas, ka viņs ir mani apķēris no aizmugures un palīdz mazgāt rokas. Tik spējš uzbudinājums sapnī nekad nebija gadījies, ne tāds, ka no rīta jāpamostas mitrai, bet tāds kā dejojot, kad satvēriens pēkšņi noslīd zemāk par jostasvietu, un kājas ceļgalos saļogās.
Es pamodos un nodomāju - dura, varēju taču pagriezties un skriet cauri parkam, un gan jau viņš mani nebūtu panācis un es būtu glābta. Bet tā nolemtības sajūta neļāva.
Varat pat nepiesaukt Freidu, es pati zinu, kā šo visu tulkot. Jautājums tikai - kurš tieši viņš būs dzīvē?

Zināma taisnība ir tiem zinātniekiem, kuri jūtas, emocijas, mīlestību - visu noraksta uz ķīmiju, gēniem, hormoniem. It sevišķi teorija par to, ka nozīmīgs parametrs partnera atrašanai ir gēnu komplektu saderība/nesaderība, kas tiek noteikta pēc otra siekalu garšas. Kaut kā tizli un anatomiski skan, bet tā tik tiešām ir.
Ir vīrieši, ar kuriem ir patīkami skūpstīties, un kuru lūpas un mēle šķiet tik iederīgas pie manējām. Un ir tādi, pēc kuru skūpstiem gluži fiziski ir nepatīkami, tā kā vēders sāp, tā kā vēl kas... un no sēklas paliek sūrstoša garša mutē. Šīs lietas pat nav saistīts ar to, cik dziļi vai virspusēji ir skūpsti. Bet tam arī ir nozīme, milzīga. Varbūt no filmām vīrieši noskatās, ka labais tonis ir kā krist sievietei virsū, tā ar mēli censties aptvert pēc iespējas lielāku platību? Pilnīgi garām. Īstais šarms, īstās trīsas un kāju saļimšana ir pavisam citāda. No viegliem un pēc tam mazliet uzstājīgākiem pieskārieniem tikai ar lūpām. No augšlūpas satveršanas un turēšanas ciet, kamēr sareibst galva. No it kā garāmejoša pārbrauciena pār lūpu kaktiņu, bet tikai bez mēles līdzdalības! Un vien tad, kad tik tiešām ļoti, ļoti gribas elpas sapludināt vienā, tikai tad ir vērts sakļauto muti pavērt un ļauties.
Un vēl vairāk jumts brauc no kontrastiem. No cieša apskāviena un liega, liega skūpsta. Vai no uzstājīgas mutes uz pleca un tik tikko manāmiem pirkstu pieskārieniem pie gurniem. No straujas, spēcīgas kāju paplešanas un saudzīgiem, spēlējošiem glāstiem turpinājumā. No zināšanas, ka vīrietis ir spēcīgāks, bet neizmanto savu spēku. No tā gribas lidot.

Reizēm, lasot par tautas gudrībām un burvestībām, uznirst apraksti par to, kā pieburt vīrieti. Kad roka ceļas pēc zīmuļa, ar ko buramlietas pierakstīt, saprotu, ka neesmu vēl sastapusi vīrieti, kuru tik tiešām gribētu pieburt sev uz mūžu.

Visvairāk es atceros vārdus un skaņas. Nevis pieskārienus, nevis skatienus, bet tieši skaņas. Kluso elpas aizraušanos, kad pirksti aizslīd aiz jostas. Sažņaugtā balsī izgrūstu atzīšanos, cik es esmu lieliska. Visaptverošās elsas, kad skūpsta manu ausi, un nekas cits vairs nav dzirdams.
Un tad, kad esmu viena, es to atceros. Sākumā atmiņas iesit sārtumu vaigos, un karstums saskrien klēpī, liekot aizgriezties no apkārtējo skatieniem, ja esmu autobusā, piemēram. Un, skatoties tumšajā logā, acis pašas no sevis pieveras un lūpas sniedzas pēc kaut kā tukšumā, lai izbaudītu izjūtas. Frāzes, skaņas, reizēm arī ainas - kā cukurgailīši, kurus var paņemt, palaizīt, līdz mute salīp no salduma, un tad nolikt maliņā. Un tā kādu laiku, līdz kamēr ir palicis tikai atskabargainais kociņš, vairs nav ne garšas, ne smaržas. Tad ir skumji līdz nākamajai reizei, kad mirkļi tiek fiksēti un ietīti čaukstīgā celofānā, zinot, ka tos varēs iztīt jebkurā vietā un laikā, un kakla bedrītē iečukstētie vārdi, pirkstiem taustoties un meklējot, uzburs izjūtas uz auguma atkal un atkal.

Gan jau reiz šeit ko ierakstīšu, klusi čukstot un piekodinot - tikai nesaki nevienam, ja? Tas būs tad, kad maigajā pārejā starp nakti un rītu atradīšu vārdus spilvena un palagu ielocēs.