Nakts stāsti -

Kaut kādi murgaini man tie sapņi. Mūžā atceros redzējusi tikai dažus skaistus. Visos kaut kāda pakaļdzīšanās, šausmu nojautas, absurds. Pat par vīriešiem neko skaistu neesmu redzējusi.
Pēdējais bija ar kārtējo nolemtības sajūtu. Man bija jābēg no kāda vīrieša, es zināju, ka viņš grib mani nogalināt. Tas notika radinieku mājā, es skrēju apkārt sētai un gribēju bēgt gar dārza aizmuguri. Kā jau tas sapņos mēdz notikt, es zināju, ka mani noķers, un tā arī bija - tas vīrietis muļķīgā zilā vasaras cepurītē izskrēja cauri dārzam un pa aizmugures vārtiņiem bija jau man priekšā. Mani ieveda atpakaļ dārzā, es centos cīnīties, situ viņam vispirms tāpat, tad nez kā biju satvērusi ērkšķainu rozes zaru, situ ar to, bet viņš tikai smējās un teica, ka pēc tam ar mani darīšot to pašu.
Un tad man bija jāmazgā rokas, jo vēl kas nebūt jādara (un visu laiku tā šķērmīgā sajūta, ka mani mocīs un nogalinās, un es tur neko nevaru darīt), viņš no aizmugures pienāca un palīdzēja nomazgāt rokas. Un es pilnīgi negaidīti notrīsēju no tās sajūtas, ka viņs ir mani apķēris no aizmugures un palīdz mazgāt rokas. Tik spējš uzbudinājums sapnī nekad nebija gadījies, ne tāds, ka no rīta jāpamostas mitrai, bet tāds kā dejojot, kad satvēriens pēkšņi noslīd zemāk par jostasvietu, un kājas ceļgalos saļogās.
Es pamodos un nodomāju - dura, varēju taču pagriezties un skriet cauri parkam, un gan jau viņš mani nebūtu panācis un es būtu glābta. Bet tā nolemtības sajūta neļāva.
Varat pat nepiesaukt Freidu, es pati zinu, kā šo visu tulkot. Jautājums tikai - kurš tieši viņš būs dzīvē?