(bez virsraksta)
3.. Nov, 2014 | 08:37 am
Tā telefonu klausīšanās sabiedriskajā transportā! :D
Samērā reti tomēr gadās tā bauda būt daļai no tiem, kas piespiedu kārtā klausās kādu intīmu mūzikas izlasīti.
Šorīt gan mani mazliet pārsteidza, jo mazā būtne ar melomāna ievirzi nemaz tik viegli nebija uzreiz nosakāma.
Un tomēr, tomēr kad ne tikai mans skatiens, bet arī apkārtējo redzokļi tika pavērsti pret vienu un to pašu personu, mēs rīta tramvaja dīdžeju bijām atmaskojuši.
Tavu pārsteigumu, tā bija maza meitenīte. Tikai ieskatoties ciešāk un vērtējot raksturlielumus kopsakarībā es varēju saprast, ka tas robotu tehno apokaliptiskais drausmas iedvesošais skaņu nedarbs nāk tieši no mazās princeses kabatas. Un lai skaņās neizglītotie tramvaja pasažieri nevarētu ieskatīties mazās lietpratējas acīs, viņa tās bija nomaskējusi aiz melnām saules brillēm, domāju, lieki piezīmēt, ka šorīt nu itin nemaz nebija saulains.
Prātoju un nevaru saprast, kā tas sagadās, ka šie savvaļas dīdžeji un skaņu režisori gandrīz vienmēr klausās tieši to sātana robotu tehno klaudzoņas, dzinēja siksnu gaudošanas un bezdvēseliskās gārdzoņas pilno troksni. Un ārēji tik mierīgi, tik relaksēti.
Kādās gan pārdomās viņi gremdējas skanot šīm apokalipses drausmām un pastarās tiesas signāltaurēm? Par ko skaistu? Par mīlestības jūtām? Par siltiem, pūkainiem kaķēniem? Par vasaras sauli un saldām ogām? Nu diezin vai... Bet kāpēc lai viņi ik ceļojumu pavadītu ar domām, kā ārpuszemes izcelsmes robots "Belcebuls" ar lāzerķēdēm izvaro dvēselē visu skaisto? Varbūt viņiem ļoti nepatīk braukt sabiedriskajā... un par to viņi mūs soda, sak, kāpēc jūs, pieaugušie, neapturējāt cilvēci no sabiedriskā transporta izgudrošanas.
Un nekad, nekad viņi neklausās ko skaistu, ausij baudāmu, kas liktu ceļabiedriem liegi pasmaidīt un pašūpot ritmā galvu vai kāju. "Teic, kur zeme tā" ar Noru Bumbieri un Ojāru Grīnbergu , būtu taču jauki noklausīties šo dziesmu pirms darba nedēļas?
Samērā reti tomēr gadās tā bauda būt daļai no tiem, kas piespiedu kārtā klausās kādu intīmu mūzikas izlasīti.
Šorīt gan mani mazliet pārsteidza, jo mazā būtne ar melomāna ievirzi nemaz tik viegli nebija uzreiz nosakāma.
Un tomēr, tomēr kad ne tikai mans skatiens, bet arī apkārtējo redzokļi tika pavērsti pret vienu un to pašu personu, mēs rīta tramvaja dīdžeju bijām atmaskojuši.
Tavu pārsteigumu, tā bija maza meitenīte. Tikai ieskatoties ciešāk un vērtējot raksturlielumus kopsakarībā es varēju saprast, ka tas robotu tehno apokaliptiskais drausmas iedvesošais skaņu nedarbs nāk tieši no mazās princeses kabatas. Un lai skaņās neizglītotie tramvaja pasažieri nevarētu ieskatīties mazās lietpratējas acīs, viņa tās bija nomaskējusi aiz melnām saules brillēm, domāju, lieki piezīmēt, ka šorīt nu itin nemaz nebija saulains.
Prātoju un nevaru saprast, kā tas sagadās, ka šie savvaļas dīdžeji un skaņu režisori gandrīz vienmēr klausās tieši to sātana robotu tehno klaudzoņas, dzinēja siksnu gaudošanas un bezdvēseliskās gārdzoņas pilno troksni. Un ārēji tik mierīgi, tik relaksēti.
Kādās gan pārdomās viņi gremdējas skanot šīm apokalipses drausmām un pastarās tiesas signāltaurēm? Par ko skaistu? Par mīlestības jūtām? Par siltiem, pūkainiem kaķēniem? Par vasaras sauli un saldām ogām? Nu diezin vai... Bet kāpēc lai viņi ik ceļojumu pavadītu ar domām, kā ārpuszemes izcelsmes robots "Belcebuls" ar lāzerķēdēm izvaro dvēselē visu skaisto? Varbūt viņiem ļoti nepatīk braukt sabiedriskajā... un par to viņi mūs soda, sak, kāpēc jūs, pieaugušie, neapturējāt cilvēci no sabiedriskā transporta izgudrošanas.
Un nekad, nekad viņi neklausās ko skaistu, ausij baudāmu, kas liktu ceļabiedriem liegi pasmaidīt un pašūpot ritmā galvu vai kāju. "Teic, kur zeme tā" ar Noru Bumbieri un Ojāru Grīnbergu , būtu taču jauki noklausīties šo dziesmu pirms darba nedēļas?
Link | Komentēt Komentāri {1} | Add to Memories
(bez virsraksta)
3.. Nov, 2014 | 01:10 pm
Esmu secinājis, ka tajās stundās, kad visi spējīgie un centīgie ir darbos un skolās, pilsētā nav ko redzēt.
Patiesībā situācija tajās stundās uz ielām ir diezgan drūma. Labi, ir vēl māmiņas ar bērniņiem, tas ir labi. Bet bez viņām tikai pensionāri un invalīdi, no kuriem pēdējā laikā gadās netipiski bieži redzēt tieši ar garīgām kaitēm sirgstošos.
Biju aizbraucis pusdienot mājās.
Gaidot tramvaju pieturā gadījās nepatīkams precedents.
Pieturā bija kāds vīrietis, vispār es viņu biju ievērojis jau iepriekš. Ir tādi cilvēki, kuriem paskatoties acīs tu redzi, ka tur deg neprāts. Viņš bija viens no tiem. Tādas savādas kustības, viss ķermenis saspringts, acis šaudās, rokas sažņaugtas dūrēs. Jau vienreiz tramvajā viņš manī iedvesa neomulību, kad, stāvot man blakus, ik pa laikam ar dūrēm uzsita pa kaut kādu tramvaja konstrukciju un mēģināja nodibināt acu kontaktu.
Šodien viņš pilnīgi izgāja no kontroles.
Viņš staigā pa pieturu turpu - šurpu. Es jau atpazinu viņu un centos nelūkoties virsū, lai viņam nebūtu iemesls nākt pie manis. Tad nu viņš piegāja pie kādas sievietes un tā kā mēdīja viņu, runāja kaut ko nesakarīgu un sāka kliegt nesakarīgas lietas. Pēc tam tas turpinājās, nu jau viņš kliedza uz divām pensionārēm necenzētus vārdus un turpināja runāt nesakarības, tad metās pie pieturas staba un spēra tam ar kāju. Pēc tam vēl izgāja vienu apli pa pieturu, lūkodamies uz visiem cilvēkiem un gaidīdams, kam vēl kaut ko uzkliegt. Viņš nav kaut kāds maza auguma vīriņš, kas kaut ko pukst un pīkst. Viņš izskatās liels un spēcīgs un sasodīti bīstams, jo, lai gan neesmu ārsts, bet es saku, ka viņš ir nepieskaitāms. Pēc tam, pienāca tramvajs, viņš nedaudz nomierinājās un tāds stīvs iekāpa tramvajā. Visi citi vai nu kāpa pa citām durvīm, vai izvēlējās tramvajā nekāpt. Es iekāpu pašā priekšā un nekādus ekscesus vismaz nedzirdēju.
Lieta tāda, ka pat man, esot jaunam vīrietim, palika tā nepatīkami, kad tāds zvērs tur pat blakus sāk ārdīties. Ja viņš būtu mēģinājis pacelt roku pret tām sievietēm, es domāju, ka būtu iejaucies un centies viņu nomierināt, bet nu vispār - teikšu, kā ir, klāt viņam iet un kaut ko teikt negribējās nemaz.
Ne velti saka "ar trakiem tik pa labam" un šis, es domāju, būtu tas pats variants. Ja viņam tā agresīvāk kāds kaut ko pateiktu, nebrīnītos, ka viņš zaudēt kontroli un uzbruktu, it sevišķi ņemto vērā, ka stabu jau viņš sāka dauzīt.
Par laimi šoreiz nekas slikts nenotika, bet nu sajūta atrasties tajā pieturā nu nemaz nebija no patīkamākajām. Un tai sievietei un pensionārēm vēl jo vairāk.
Patiesībā situācija tajās stundās uz ielām ir diezgan drūma. Labi, ir vēl māmiņas ar bērniņiem, tas ir labi. Bet bez viņām tikai pensionāri un invalīdi, no kuriem pēdējā laikā gadās netipiski bieži redzēt tieši ar garīgām kaitēm sirgstošos.
Biju aizbraucis pusdienot mājās.
Gaidot tramvaju pieturā gadījās nepatīkams precedents.
Pieturā bija kāds vīrietis, vispār es viņu biju ievērojis jau iepriekš. Ir tādi cilvēki, kuriem paskatoties acīs tu redzi, ka tur deg neprāts. Viņš bija viens no tiem. Tādas savādas kustības, viss ķermenis saspringts, acis šaudās, rokas sažņaugtas dūrēs. Jau vienreiz tramvajā viņš manī iedvesa neomulību, kad, stāvot man blakus, ik pa laikam ar dūrēm uzsita pa kaut kādu tramvaja konstrukciju un mēģināja nodibināt acu kontaktu.
Šodien viņš pilnīgi izgāja no kontroles.
Viņš staigā pa pieturu turpu - šurpu. Es jau atpazinu viņu un centos nelūkoties virsū, lai viņam nebūtu iemesls nākt pie manis. Tad nu viņš piegāja pie kādas sievietes un tā kā mēdīja viņu, runāja kaut ko nesakarīgu un sāka kliegt nesakarīgas lietas. Pēc tam tas turpinājās, nu jau viņš kliedza uz divām pensionārēm necenzētus vārdus un turpināja runāt nesakarības, tad metās pie pieturas staba un spēra tam ar kāju. Pēc tam vēl izgāja vienu apli pa pieturu, lūkodamies uz visiem cilvēkiem un gaidīdams, kam vēl kaut ko uzkliegt. Viņš nav kaut kāds maza auguma vīriņš, kas kaut ko pukst un pīkst. Viņš izskatās liels un spēcīgs un sasodīti bīstams, jo, lai gan neesmu ārsts, bet es saku, ka viņš ir nepieskaitāms. Pēc tam, pienāca tramvajs, viņš nedaudz nomierinājās un tāds stīvs iekāpa tramvajā. Visi citi vai nu kāpa pa citām durvīm, vai izvēlējās tramvajā nekāpt. Es iekāpu pašā priekšā un nekādus ekscesus vismaz nedzirdēju.
Lieta tāda, ka pat man, esot jaunam vīrietim, palika tā nepatīkami, kad tāds zvērs tur pat blakus sāk ārdīties. Ja viņš būtu mēģinājis pacelt roku pret tām sievietēm, es domāju, ka būtu iejaucies un centies viņu nomierināt, bet nu vispār - teikšu, kā ir, klāt viņam iet un kaut ko teikt negribējās nemaz.
Ne velti saka "ar trakiem tik pa labam" un šis, es domāju, būtu tas pats variants. Ja viņam tā agresīvāk kāds kaut ko pateiktu, nebrīnītos, ka viņš zaudēt kontroli un uzbruktu, it sevišķi ņemto vērā, ka stabu jau viņš sāka dauzīt.
Par laimi šoreiz nekas slikts nenotika, bet nu sajūta atrasties tajā pieturā nu nemaz nebija no patīkamākajām. Un tai sievietei un pensionārēm vēl jo vairāk.