(bez virsraksta)
3.. Jan, 2014 | 07:56 am
Galīgs guļamais piemeties.
Ar mokām 07.40 vai vēl drusku vēlāk izlīdu no gultas.
Tas taču nemaz nav agri. Bet man tāds miedziņš.
Velns ar ārā, kad es saņemšos un mainīšos, tad man būs jāceļas daudz agrāk un tas mani biedē - tā agrā celšānās.
Ar mokām 07.40 vai vēl drusku vēlāk izlīdu no gultas.
Tas taču nemaz nav agri. Bet man tāds miedziņš.
Velns ar ārā, kad es saņemšos un mainīšos, tad man būs jāceļas daudz agrāk un tas mani biedē - tā agrā celšānās.
Link | Komentēt Komentāri {3} | Add to Memories
(bez virsraksta)
3.. Jan, 2014 | 07:59 am
Plus man tomēr kaut kāda agresija sēž iekšā.
Sapnī ments man par kaut ko stādīja protokolu, viss beidzās ar to, ka nodzēsu viņam acī cigareti un pēc tam ielēju kaut ko karstu ģīmī. Nu wtf?
Slikti tā darīt, kāpēc manī kaut kas tāds ļauns?
Sapnī ments man par kaut ko stādīja protokolu, viss beidzās ar to, ka nodzēsu viņam acī cigareti un pēc tam ielēju kaut ko karstu ģīmī. Nu wtf?
Slikti tā darīt, kāpēc manī kaut kas tāds ļauns?
Link | Komentēt Komentāri {2} | Add to Memories
(bez virsraksta)
3.. Jan, 2014 | 11:16 am
Galvenais, ka man laikam nav iespējams būt pa prātam.
Ja meitenei būs kas tāds, ko es senāk turēju augstā vērtē, tad tagad es to vairs diez ko nenovērtēšu, jo viņai taču nebūs kas cits, kas senāk likās pašsaprotami un ganrīz pat lieki, bet tieši tagad vot pietrūkst.
Tas šķiet gandrīz kā dziesmā "Raimi a tu nekad vairs nebūsi laimīgs".
Un es diezgan nopietni jau apsveru, ka tā arī varētu būt, ka nekad vairs nebūšu laimīgs, viss vienmēr šķitīs tāds remdens, viduvējs un tas, ja kaut kas nebesī jau tiks vērtēts diezgan augstu.
Vienīgais es kaut kā neatceros, ka būtu pārdevis savu dvēseli sātanam, saņēmis pretī kaut kādus spīdīgus bimbuļus un tagad man pa sodu mūžība jāpavada negūstot nekādu baudījumu nevienā jomā. Var jau būt, ka tā tomēr ir bijis, vienkārši es biju piedzēries vai pieēdies, notriecis arī sātana dotos spīdekļus un pēc tam to visu aizmirsis.
Par šo domājot atmiņas, kuras parasti kalpo kā lielākais moku rīks, kalpo man labi. Jo es atceros, atceros sevi esam priecīgu, ieinteresētu, labi pavadām laiku ar meiteni un starp citu nemaz ne tik sen - vasarā.
Ja meitenei būs kas tāds, ko es senāk turēju augstā vērtē, tad tagad es to vairs diez ko nenovērtēšu, jo viņai taču nebūs kas cits, kas senāk likās pašsaprotami un ganrīz pat lieki, bet tieši tagad vot pietrūkst.
Tas šķiet gandrīz kā dziesmā "Raimi a tu nekad vairs nebūsi laimīgs".
Un es diezgan nopietni jau apsveru, ka tā arī varētu būt, ka nekad vairs nebūšu laimīgs, viss vienmēr šķitīs tāds remdens, viduvējs un tas, ja kaut kas nebesī jau tiks vērtēts diezgan augstu.
Vienīgais es kaut kā neatceros, ka būtu pārdevis savu dvēseli sātanam, saņēmis pretī kaut kādus spīdīgus bimbuļus un tagad man pa sodu mūžība jāpavada negūstot nekādu baudījumu nevienā jomā. Var jau būt, ka tā tomēr ir bijis, vienkārši es biju piedzēries vai pieēdies, notriecis arī sātana dotos spīdekļus un pēc tam to visu aizmirsis.
Par šo domājot atmiņas, kuras parasti kalpo kā lielākais moku rīks, kalpo man labi. Jo es atceros, atceros sevi esam priecīgu, ieinteresētu, labi pavadām laiku ar meiteni un starp citu nemaz ne tik sen - vasarā.
Link | Komentēt Komentāri {1} | Add to Memories
(bez virsraksta)
3.. Jan, 2014 | 02:02 pm
Rekur interesanti jaunumi - ar 2014.gada 1.janvāri no Augstākās tiesas pazūd Senāts, līdz ar ko arī pārmaiņas Augstākās tiesas struktūrā un darba organizācijā.
