Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju - 9. Decembris 2013

Ak, varētu dzīve būt kā Frenka Sinatras dziesmās.
Viss tik sakārtots un labs.

Kā sauc to skaņu, ko izdveš veci cilvēki, kad tie ir jau pavēruši muti, lai kaut ko skaļi teiktu, taču vel nesaka, un tad, pirms sakāmā ir tāds kā kunksts, vaids? Tas nav īsti tāds domīgais ēēēē vai mmm, nē. Tas, šķiet, ir nekontrolējami, tā kā tāda gaisa plūsma ar skaņas piejaukumu, kas skan mazliet biedējoši.

Skatījos Simpsonus, sūcu porteri un diezgan likumsakarīgi, ka man sagribejās smēķēt.
Es labi zināju, ka pēdejā paciņa beidzās vakar vakarā, tā kā bija jādomā.
Man kaut kur iekšā sēdēja doma, ka reiz es kādās kādās virsdrēbēs atradu cigarešu paciņu un atstāju to tur ar domu, ka šādā reizē tā lietu noderētu.
Aizgāju lūkoties virsdrēbes, ko kādu laiku neesu vilcis.
Paņēmu raupjā auduma silto jaku "Canada", pārmeklēju krūšu kabatas, taustu, taustu IR! Kaut kas ir, atpogāju un izlveku Winston paciņu. Ar Krievijas akcīzes nodokļa marku. Diemžēl tukša. (starp citu par šito ir stāsts - tikko atcerējos).
Vai varētu būt, ka mana apslēpto cigarešu sajūta bija mānīga?
Dodos tālāk pie ādas jakas, ko neesmu vilcis kopš aizpagājušās vasaras. Pārbaudu kabatas - IR! Velku ārā - mazais Winston, ar maksimālo pārdošanas cenu Ls 0,86. Atveru - tukša. Mjāh.
Laikam kāda no šīm paciņām kādreiz arī saturēja attiecīgās neaizskaramās rezerves, taču es toreiz esmu bijis neremdināms,
Nu neko, savos -6 pēc celsija diedzu uz Maximu pēc Winstonīša.