Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju - 31. Maijs 2013

Aizrakstīju krietnai meitiņai vēstuli, sēž onlainā, vēl nav atbildējusi. Un tad es apjēdzu to kļūdu, ko pasaule pieļauj konstitucionālismā, valsts mērķu un aizsargājamo, veicināmo jomu noteikšanā. It kā kaut kur aiz trejdeviņām jūrām un kalniem esot sociālas valstis, kur jau konstitūcijā ir noteikts, ka valsts tur augstā godā sociālus mērķus un vērtības, sniedz iedzīvotājiem papildus veselības aprūpi, pabalstus, izglītību un citas lietas. Tāpat ir valstis, kuras uzskata, ka visu nokārtos nauda, brīvais tirgus un visādi citi ļaunie spēki, starp tām arī, protams, mūsu valsts. Šis otrais variants, manuprāt, tādā ēteriski idejiskā līmenī ir norakstāms un lemts karmiskai neveiksmei jau pēc noklusējuma. Varbūt. Tad nu tas nedaudz gaišākais plāns, kur par to cilvēku, un viņa vajadzībām šķietami kāds rūpējas ir labs un tā, toties tur iztrūkst viens svarīgs aspekts. Proti, viņiem tur dod ēst, katru dienu un dod zāles un visu kaut ko dod. Tā miesa jau laikam barojās un turās vitāla. Bet nu cilvēks takš nepārtiek no maizes vien. No maizes un zālēm un izglītības vien. Sasodīts cilvēkam taču pamatā ir vajadzīga M Ī L E S T Ī B A. Ok, mammas un tēti mums vairākumam ir, plus vēl vairākumu no viņiem ar vairākumu no mums saista mīlestība un tā. Cool. Ja tā nebūtu, tad jau vispār pakaļā. Bet ne jau par to mīlestību es uztraucos. Es uztraucos par to otrā veida mīlestību – vīrietim pret sievieti un sievietei pret vīrieti. Kas izzūd un vismaz manā apkārtnē kļūst tik reta, kā brūnā vārna. Un, saproties, tieši šī mīlestība būtu pakļaujama konstitucionālai aizsardzībai. Valsts pamatlikumā līdzās tiesībām netikt sistam un turēt mantu, vajadzētu skaidri ierakstīt, ka valsts aizsargā un veicina mīlestību, sasodīts. Es jau neesmu tiesību zinātnieks un nezinu, kādos vārdos to labāk ietvert, bet nu pamatdoma ir tāda, ka vajadzētu ar likumu aizsargāt manas tiesības būt mīlētam no pretējā dzimuma puses. Aizsargāt manas tiesības, patiesībā pat fizioloģiskās un garīgās nepieciešamības būt mīlētam. Noteikt, ka mani (vai tevi, ja tu esi uz mieru) ir jāmīl, nu ir jāatbild uz uzmanības apliecinājumiem un tā. Un ir jāatbild ātri. Un ar mīlestību. Un raugi, kamēr es šo rakstu, viņa joprojām nav atbildējusi. Sirsniņa raud. Labi, ka ir daudz cinisma un raupjuma un visādu rētu, un tik viegli sevi pārliecināt, ka pohuj. Bet dziļumā jau nav pohuj.

Un šodien jau ir tā liecību diena.
Patiesi, starp visiem citiem tiem uzfrišinātajiem baltajiem spokiem, man pa priekšu gāja pats interesantākais uz visas ielas. Un pa telefonu viņš taisnojās vecākiem, ka kādu viņam un skolas administrācijai vien zināmu netīru noslēpumu dēļ viņa liecība būs pieejama tikai otrdien. Oi, kā viņš žestikulēja ar kreiso roku, es pilnīgi gara acīm jau redzēju viņu iepriekšējā dzīvē lūdzam man paturēt viņa arbūzu, lai viņš ar saviem gruzīnu žestiem man varētu parādīt, ka nezina kur ir operas nams.
Un īstenībā jau velti, velti viņš tur skaidrojās un izlocījās no neērtās situācijas. Ja arī viņa vecāki otrdien virtuvē vai televizora istabā mēģinās pret viņu ierosināt kriminālprocesu vai kaut ko tādu, tad tai liecībai juridiska spēka nebūs. Vienkārši tāpēc, ka tā nav noformēta atbilstoši MK noteikumiem vai citiem normatīviem. Nu kur jūs esat redzējuši vērā ņemamu liecību, zem kuras neparakstās pats liecības devējs, bez frāzes, ka pēc liecības devēja vārdiem pierakstīts pareizi? Skolā, lūk, kur jūs esat redzējuši tādas liecības. Katru gadu. Un katru gadu tās ir bijušas tik pat nelikumīgas. Būtībā es šobrīd apstrīdu visu Latvijas skoloto ļaužu akadēmiskos grādus.
Pusdienās, kafejnīcā, es sapratu, ka pie tā galdiņa pa labi vienmēr sēž sievišķi un vienmēr runā par slimībām. Nu ja abās reizēs no abām tā ir, tas taču ir vienmēr? Cik jābūt ir stulbam, lai ēdot ēdienu tu visu laiku muldētu par slimībām? Pie mana galdiņa, savukārt, pirms mielošanās notiek pateikšānās par gardo ēdienu un ēšanas procesā pilītes no zupas vai mērces citreiz nokrīt uz virsmas. :)