User Profile Friends Calendar

Below are 25 recent journal entries, after skipping 200

	2010.06.30  02.17 # Bīstamāk par vētrām sāk šķist ikdienas mazie sīkumi. Jo vētras tu nevari nepamanīt, bet sīkumus gan. Tās reizes, kad esi otram pateicis vai izdarījis kaut ko, pirms kā iekšā iezvanījies mazais trauksmes signāls, ka nē, tā nav labi, tā nevajadzētu, bet tas laists gar ausīm. Un bieži vien otrs to nemaz nepamana, nekā īsti nereaģē, jo tas jau tikai sīkums. Vārds, izteiksme, kustība. Tikai turmāk tas zvaniņš katru reizi iezvanas arvien vēlāk un klusāk, jo iekšējais sargs ir kļuvis mazāk stingrs - nekādas reakcijas taču nav bijis, tātad viss ir ok.. Tikai kādā brīdī konstatē, ka vairs nav. Jo katra reize ir solis tālāk. Tas ir kā plaisa stiklā, kas sākotnēji ir maza, nemanāma, bet ar laiku sazarojas un kaut kad stikls plīst. Un kaut kur te varētu vēl iepīt to, ka cilvēki bieži vien sāk neciest to, kam dara pāri. Jo viņš taču ir tas, kas liek justies vainīgam par to, ka daram pāri. Kopā sanāk tāds ne visai patīkams sajūtu kokteilis. Un neforšais fakts ir tāds, ka, lai iztiktu bez tā, ir jārunā un jādomā. Arī par sīkumiem, ko ikdienā saka un dara. Un tam īsti nav brīvdienu. Jo no sīkumiem un ikdienas veidojas tā lielā bilde un sajūta. Viss jau dikti skaisti skan, bet izdarīt to, tā jau ir cita opera.

	2010.06.28  17.46 # girl thing / boy thing Šķiet, man ir pavisam stereotipiski uzskati, ka sievietes par vīriešiem runā un daudz, un sīkumos, un vienmēr, bet vīrieši savā starpā par sievietēm vairāk kā kkādas vispārīgas lietas - ne. Un man tā patīk domāt. Bet gadījumā, ja man rodas aizdomas, ka sākas kādas 'meiteņu klačiņas', tikai vīrieškārtas pārstāvju izpildījumā, they're dead un no tādiem izvairos un ceru to darīt arī turpmāk. Tā, lūk.

	2010.06.18  17.13 # njā, ko lai dara, ka es tāda, kurai ir lietas, kuras gribās saprast, un jo vairāk nesanāk, jo vairāk gribās :) un var jau būt, ka ir kas tāds, kas neieliekas tur, tajos manos rāmjos. bet es tam īsti neticu.

	2010.06.18  13.23 # Manai neticībai un šaubām nekad nav robežu, tās ir tāda savā ziņā nemirstīga parādība. Bet man patīk, kad mani no tām izved ar godīgumu un ievieš mieru. Derētu gan iemācīties to darīt pašai.

	2010.06.12  18.31 ex Nedaudz pārdomas par bijušo nozīmi esošajās attiecībās, kas principā ir tāds plašs un komplicēts jautājums. Jo parasti, diviem satiekoties, aiz muguras paliek citi divi, kuri ilgāku vai īsāku laiku ir bijuši tie, ar kuriem kopā augts, bet kādu iemeslu dēļ tas vairs nav šķitis labākais laika pavadīšanas veids. Un tad, no vienas puses, ir interesanti zināt, kā iet tavam ex, atkarībā no tā, uz kādas nots beigtas attiecības, vai nu lai papriecātos, ka iet labi, vai, tieši otrādi, ka slikti. Un, no otras puses, interesanti vairāk uzzināt arī par otra ex, jo tomēr tas cilvēks ir veidojis tavu Otru par to, kas viņš ir, kad sastapi viņu un secināji, ka, hell yeah, that's what you want :) Un tas taču ir nenoliedzami, ka ar viņu tavā dzīvē ienāk arī kāda daļa no tā otra, aiz muguras palikušā, jo mēs visi viens ar otru spēlējamies, sadarbojamies, ķīvējamies un veidojam. Paliek tikai jautājums, cik ļoti daudz intereses un informācijas ir pietiekami, lai nebūtu par daudz. Jo var jau ieskatīties otra izcelšanās vēsturē, padomāt par to, izdarīt secinājumus un likt mieru. Jo tas viss ir pagājis, tagad jūs abi esat galvenie tēli šai lugā, pārējie aktieri atlaisti mājās uz neatgriešanos. Un var tur iegrimt, pieķerties un noslīkt, liekot viņiem savā galvā šai lugā no skatuves kā nenoiet, tā nenoiet, blandoties kaut kur pa skatuves malām. Un tas jau ir tas brīdis, kas apstāties un padomāt, vai to vajag. Tikai vienmēr jau ir jautājums, kurš ir tas brīdis un cik daudz ir par daudz. Bet tas laikam uz katra paša sirsdapziņas.

	2010.06.04  11.37 # šķiet, sāku pierast pie esošās kārtības, mazāk baidīties, ka tas ir tikai tāds īss, pārejošs labs notikums un kļūstu mierīgāka. man patīk. jā, un mācos labāk uzvesties, vismaz nedaudz. tā, lai pašai uz sevi nav jādusmojas tik ļoti. arī šķiet, ka kādu brīdi jau izdodas. protams, tas viss kā parasti ir līdz kādam citam brīdim :)

	2010.05.27  11.39 # Pie lietām, ko iemācīties - teikt to, ko gribās kad to gribās, nevis gaidīt, kad prasīs, kad būs 'īstais brīdi' utml. Jo tie sakāmie nekur nepazūd. Tikai iestrēgst galvā un apstādina jebkādu tālāku komunikāciju. It kā otrs runā, bet tu galvā tikai mal savu monologu riņķī apkārt, neko nedzirdot.

	2010.05.19  12.15 # Vispār jau interesanti, es gandrīz vai biju aizmirsusi, ka es dusmojos arī tā. Aizejot, nerunājot, ignorējot. Kādreiz tā bija bieži. Pēdējos pāris gadus gandrīz nekad, tas nebija veids kā spēju darboties, tīri fiziski nevarēju. Un nu atkal varu.

	2010.05.19  00.44 # Nepatīk reizēm galvā pazibošā doma, ka man ir pienākums justies kaut kā noteikti tikai tāpēc, ka ir šādi vai tādi tam labvēlīgi apstākļi. It doesn't work that way. Vai arī kas cits, ka tādēļ, ka saproti ko, attiecīgi arī sajūtām jāpieskaņojas. Nedaudz jautājums, kurš kuru ved pavadiņā - prāts vai emocijas. Protams, otrais.

	2010.05.11  13.34 # No vienas puses jau ir tā, ka ļoti, ļoti. No otras, nekas nav trauslāks un mainīgāks par to.

	2010.05.07  16.01 #draudzēšanās mm, esmu netīšām iepinusies ar divām divām draudzenēm, ka gala beigās sanākam kopā trīs. un kopš laika gala man tas nav paticis, trīs nav attiecību skaitlis, vienmēr kāds kādu nespēs sadalīt un būs neapmierināts. tagad varēšu tik skatīties, kur tas viss nonāks ar mūsu trijotni.

	2010.05.06  21.08 draugi, radi, citi zvēri Sāku manīt, kā mani kaitina tās 'vajadzīgās' attiecības, mākslīgās, kuras ir nevis tāpēc, ka abas puses ļoti grib viena ar otru draudzēties, viena otrai dikti patīk un abi ir ieinteresēti, bet tāpēc, ka vienkārši tām jābūt. Es tā šajā smilškastē negribu spēlēties.

	2010.04.29  02.29 # Man šķiet, labu attiecību problēma varētu būt tā, ka tās šķietami sev neprasa tik lielu uzmanību un piedomāšanu kā grūtās. Un līdz ar to arī piemirstas un izčib. Tāpat kā ar bērniem, tiem paklausīgajiem un kārtīgajiem jau nekad uzmanību nepievērš, ar tiem tač tāpat viss būs labi un nekas slikts nenotiks... ;)

	2010.04.28  18.54 Par patikšanu cilvēkiem. Ir patīkami patikt un vieglākais ceļš uz to iet caur ausīm - tev atliek tikai klausīties un lielākā daļa cilvēku par to būs absolūti laimīgi, runās ilgi un dikti, un pēc tam uzskatīs tevi par lielisku cilvēku un sarunu biedru... Un principā nav pat visam jāpiekrīt, kaut gan ideālajā variantā tomēr būs un paliks pāris piekrītoši teikumi, varbūt kādas sīkas iebildes, ik pa brīdim tomēr mājot ar galvu un atkārtojot 'aha', 'jā', 'tā jau tas ir', 'tiešām' utml. Protams, pavisam cits jautājums ir tas, cik ļoti pašam ir vēlme un vajadzība ar to nodarboties. Lielākā daļa tomēr ir sajūsmā par atrašanos otrā pusē un runāt, runāt, runāt. Un parasti lielākie runātāji tikai aptuveni apjauš, ko nozīmē klausīties. Protams, protams, līdzsvars ir vislabākais. Runāt. Klausīties. Runāt. Reizēm abiem klusēt. Bet kuram gan izdodas ieturēt to ideālo līdzsvaru, vienmēr taču mēs esam tuvāk kādai no galējībām.

	2010.04.27  18.38 Sev. Nekad jau nav viennozīmīgas pareizās atbildes jebkurai situācijai, jo īpaši attiecībās. Bet nelielas piezīmes sev tiem laikiem, kad apaldīšos trijās priedēs. 1. Esi godīga. Un pirmām kārtām jau pret sevi. Jo no sevis nekur neaizmuksi. Un aiztaupi savas dzīves dārgo laiku, mēģinot pārliecināties pie citiem par to, ko tu jau sen pati zini (un tu zini, ka tu zini, lai arī kā mēģinātu izlocīties :). Šaubas sekos vienmēr, bet. 2. Ja kāda doma galvā ir ieradusies un neiet prom, iespējams, tev nāksies to pieņemt un atbilstoši rīkoties. Lai arī cik neērti, sāpīgi un visādi citādi nepatīkami tas varētu būt. Pie tam, bieži vien tas ir arī bailīgi un šķiet, visa pasaule tādēļ apgriezīsies kājām gaisā. Nekas tik traks nenotiks. Līdz brīdim, kamēr esi dzīva, tu vēl esi, viss pārējais ir nieki.

	2010.04.23  15.10 # *Spriest par citiem pēc sevis ir dabiski, bet ne saprātīgi. *Šķietami stabilās lietas bieži vien var izrādīties trauslākas par šķietami nestabilajām.

	2010.04.21  16.54 # Šodien kaut kā aizdomājos par sievietes aizskarto lepnumu un dusmām, kad Viņš viņas vietā ievieš ko jaunāku, labāku, skaistāku vai vienkārši, citādāku. Par to, kā tā otra automātiski kļūst par kuci, bet viņš ir visas pasaules ļaunuma iemiesojums. Protams, tas varbūt tik tādos galējos variantos, bet tie jau vienmēr tie interesantākie vērotājiem no malas. Emociju izvirdumi piesaista, tāpat kā vājums, sen un vispārēji zināms. Bet jā, man vienmēr bijis bail no emociju pārņemtiem, aizskartiem cilvēkiem. Un jo īpaši sievietēm. Viņās jau kā sugā iekšā mīt kaut kas nāvīgs un zvērīgs.

	2010.04.19  00.18 # Varbūt dzīve būtu daudz vienkāršāka un skaistāka bez spējas ko nojaust tikai pēc kāda nevietā pateikta vārda vai neierastas intonācijas, kāda ne tā vaibsta sejā vai lietas neīstajā vietā. Neko nenojaušos, mēs zinātu tikai tik, cik otrs pasaka. Un varbūt nāktos teikt vairāk. Bet varbūt tā būtu labāk. Jo mēs nezinātu par noklusēto, kura esamību nojaušam, bet īsti paskaidrot nevaram.

	2010.04.15  19.04 # Kā jau parasti tas notiek, man viss problēmas risinājums slēpjas tajā, ka pastāstu par tādas esamību, savas pārdomas un viss. Ar to brīdi man kļūst pilnīgi vienalga, vai kaut kas tādēļ, ka ko pateicu, dzīvē mainīsies. Mani tas pat neinteresē, līdz nākamajai reizei, kad par to aizdomāšos un atkal gribēsies pastāstīt.

	2010.04.06  01.35 # šodien tā cītīgāk pievērsos domai par atkarībām. un to, no kurienes uzpeldējušas dažas jaunas. nekas jau nekur nepazūd un nerodas no jauna, tā teikt. viņas tikai pārmainās un no lielām un maz pārvēršas mazākās, bet daudz.

	2010.03.31  11.36 # Es laikam vienkārši pēc definīcijas esmu tāda, nekad līdz galam neticoša, piesardzīga, ik pa brīdim sev atgādinoša, ka nekas nav mūžīgs, no kā arī ceļas mūžīgais nemiers. Tikai man tas pat nešķiet tik slikti. Kaķi taču citādāk nemācētu krist uz visām četrām ;)

	2010.03.26  12.39 # ai, nē, cik neinteresanti un man nevajadzīgi. bet nu labi. :)/ /češīras kaķa smaids.

	2010.03.14  23.26 # Njā, nez, kur es tik neticoša esmu radusies un kāpēc.

	2010.03.07  19.24 # Pavisam neinteresanti ir visu pateikt. Visu, visu. Tad nekā nepaliek, ap ko domāties vienam savā galvā. Bet reizēm tā pat ir labāk.

	2010.02.23  16.55 # Nez, kas ir ar tiem puikām. Tiem, kur krīt laukā no aprites, jo neredz jēgu un nevar tāpat kā visi citi, no rīta celties, iet uz darbu, nākt atpakaļ utml. Un man stāsta, ka tā neesot depresija. Tā arī neesmu sapratusi, vai tas ir labi vai slikti. Un kaut kā beibes neesmu manījusi šādos stāvokļos iegrimušas.