| |
[Dec. 22nd, 2005|06:33 pm] |
tas murgs ir beidzies un varbūt, ka beidzot kaut kad varēšu izgulēties. kāpēc saku - kaut kad?, jo pazīstu sevi un šodien es būšu mājās, un man būs mūzika, un man būs filmas un vēl daudz kā cita, ļoti daudz kā cita un es būšu safārējusies, bet mana māte to nesapratīs, kā nekad nav sapratusi, un kliegs, ka man nav prāta. o jā, man nav, un nekad nav bijis. tād nu reiz es esmu un ko tur padarīt?
vai var sevi sadedzināt?
vai var kaut kad rasties piesātinājums tā, lai es beidzot izjustu, ka dzīvoju? nevis eksistēju, velku dzīvi, cerēdama uz rītdienu, ilgodamās pēc parītdienas un skumstot pēc vakardienas, bet tiešām dzīvoju, izjūtot katru mirkli ar ikvienu sava ķermeņa šūniņu. lai būtu jēga. vismaz kaut kāda. |
|
|
