| |
[Dec. 22nd, 2005|06:33 pm] |
tas murgs ir beidzies un varbūt, ka beidzot kaut kad varēšu izgulēties. kāpēc saku - kaut kad?, jo pazīstu sevi un šodien es būšu mājās, un man būs mūzika, un man būs filmas un vēl daudz kā cita, ļoti daudz kā cita un es būšu safārējusies, bet mana māte to nesapratīs, kā nekad nav sapratusi, un kliegs, ka man nav prāta. o jā, man nav, un nekad nav bijis. tād nu reiz es esmu un ko tur padarīt?
vai var sevi sadedzināt?
vai var kaut kad rasties piesātinājums tā, lai es beidzot izjustu, ka dzīvoju? nevis eksistēju, velku dzīvi, cerēdama uz rītdienu, ilgodamās pēc parītdienas un skumstot pēc vakardienas, bet tiešām dzīvoju, izjūtot katru mirkli ar ikvienu sava ķermeņa šūniņu. lai būtu jēga. vismaz kaut kāda. |
|
|
| |
[Dec. 7th, 2005|11:48 am] |
ir auksts, ļoti auksts.
un es gribu mājās. visu laiku gribu mājās. un, kad būšu mājās, gribēšu būt kaut kur citur.
jāpierod.
I'm not flexible.
tik tiešām šajā datorkabinetā ir netipiski aukts, labi, ka neuzviku vēl ko plānāku.
man gribētos, lai man ir taisni mati. tas būtu tik skaisti! un nekādu problēmu, ērti. tie tikai noplivinātos, nesaveltos, ai , nu ko tur- tāpat nespīd.
es jau sen to zinu, bet nezinu, vai kādreiz esmu rakstījusi, ka mana daydreaming atspoguļo tābrīža jūtas un vēlmes - tik vienkārši. un tagad jau varam sākt visu analizēt vēl tālāk. lai gan tam, protams,nav nekādas jēgas, jo es esmu tikpat mainīga kā, pat nezinu kas, hameleons, bet viņš maina izskatu, es - sajūtas un vēlmes. Jēziņ, kāds sviests!
šeit pašlaik ir tikai daži cilvēki un visi džeki, dīvaini, ka tik maz bet es jau ar te ilgi negribētu sēdēt, ja vien ne tā mikroekonomika( jau tagad nepatīk), saprātīgi spriežot, protams, nav nekādas jēgas sēdēt pie datora, ja tas, ko man vajag visticamāk tik un tā ir atrodams bibliotēkā, bet uz turieni vilkties man gribas vēl mazāk - vispār negribas!
tik tiešām dažbrīd nesaprotu, ko šeit daru. šī noteikti nav mana īstā vieta, bet nekur jau nav! cik bēdīgi...
pusdienlaiks. man gribētos aiziet paēst, bet kur nu! pirmkārt, nav sabiedrības un vienai man vairs negribas iet ēst. otrkārt, nav sabiedrības un treškārt - arī nav sabiedrības - visi aiztinušies uz kojām un pat, ja kāds nebūtu - jautājums, vai es gribētu ar viņu kaut kur iet. kurš te vainīgs? laikam jau mana piekasīgā daba. tā ir pat ļoti piekasīga, jo ir neiespējami atrast cilvēku, kurš būtu ideāls, kaut kas vienmēr nokaitina. well, tas ir pilnīgi un galīgi nepareizi, bet tāds nu ir fakts. |
|
|
| |
[Dec. 6th, 2005|11:31 am] |
es jau neko nesaku.
tā aizrit viena manas dzīves sekunde( to var neskaitīt, jo sekundi nekad nevar pamanīt, lai ko jūs arī neteiktu), tad 1 manas dzīves minūte( kas dažreiz nozīmē ļoti daudz - vien minūte par vēlu un jau kaut kas ir zaudēts, nokavēts, kārtējo reizi izjaukts un sabojāts), tad vēl viena manas dzīves stunda, gads ...un visa dzīve. šajā ,minūtē es esmu gaidījusi, lai beigtos nākamā minūte, bet nākamajā, lai vēl nākamā, tā es gaidu, kā beigsies vai aizritēs visa mana dzīve, kas gan ir viens un tas pats, bet ārkārtīgi loģisks secinājums. tikpat loģisks ir secinājums, ka es mocos, es savu dzīvi gribu nomocīt. gribu? ai, nē! es nemaz neesmu mazohiste, lai ko jūs arī neteiktu, bet tā sanāk, jā, tik vnkši - tā sanāk.
vai otrādi - es negribu, lai beigtos tā minūte, bet tai, protams, pienāks gals, nenovēršams gals, un es baidos, es gaidu, kā pienāks gals, lai sākktos no gala šis process, neizbēgamais apburtais aplis, kurā rit mana sas..( nē, es tā šoreiz neteikšu) dzīve.
un mana galvā atkal parādas, nē tajā ir;
bet otrā pusē velniņš smej....
ai, kā smej! |
|
|