varētu tam pieiet ar matemātisku gaitu. pieņemsim, ka vilšanās gadās ikpārdienas, piemēram, piektdienās, kad nesanāk satikt savējos vai kad nokavē trolejbusi, vai pat, kad secini, ka dzīve ir viens liels haoss. tad mēs to sareizinam un iegūstam lielu skaitu. ko tas mums dod? Es vēl īsti līdz galam neesmu izdomājis, bet sanāk, ka mēs veļamies un viļamies visu laiku cauri un apkārt. pesimistisks skatījums - ja jau līdz šim ir slikti, būs vēl sliktāk, kvadrātā, so heads up, pasaule - ģeometriskā progresija.
optimistiski? nav nemaz tik traki

daļēji.
jo brīžiem liekas,ka dzīve ir kā spirāle.
tu itkā visu laiku čāpo agšā,bet tik un tā ik pa brīdim pagrimums.