Dienās kā šī mazliet kauns sūdzēties par neērtībām, jo pēc statistikas nemaz tik slikti neiet - ja neskaita executive disfunction un traukus izlietnē.

Laikam neesmu pilnīgs introverts, neizsakāmi gribas satikties ar ierasto kompāniju aci pret aci, nevis kārtējo reizi kaut ielogoties un pieslēgties. Pusi karaļvalsts par vakaru bārā.

Jāatgriežas pie vakar iesāktā saraksta, cerams, ka outluks beidzot uzvedīsies funkcionāli.

Tērējot laiku līdz iešanai mājās, nesen uzdūros diskusijai tviterī par to, ka zolīdi saģērbties uz operu ejot esot vecmodīgi, stulbi un nevienam to nevajagot darīt.

Var jau būt, ka mans iekšējais pirmspensijas pilsonis ir pārāk stringrs, bet:

1) neej jau uz operu visu laiku, kleitas izgludināšana un kurpju nospodrināšana nemaz tik daudz laika neprasa - pārdzīvos trenuškas to vienu dienu bez tavas zemākās daļas un frakā jau arī gluži nav jānāk.

2) uz skatuves un ap skatuvi nav savākti nejauši cilvēki no ielas - izrādīt vismaz minimālu cieņu pret viņu ieguldīto darbu liekas pašsaprotami.


Paskatoties uzmanīgāk, sapratu, ka šis tiešām ir "kratīt-dūri-un-aurot-lai-jaunatne-aizvācas-no-mauriņa" variants. Būs jāatvainojās vecākiem.

Pēc otrās reizes jau bija mazliet apātija, bet tagad vispār tukšums.

zaibal kapi

Viss, atlikušo gadu mūziku varu nemeklēt, jo "Brave Faces Everyone" kādu laiku noteikti būs smagā rotācijā, jo šobrīd (un, ja godīgi, lielākoties) dzīve ir bleh, visiem draugiem ir depresija un citi putni, bet kaut kā no optimisma tomēr atvadīties negribās.

Puse tekstu tādi, ka gribas sienās skrāpet un no jumtiem ķērkt.

Lielākais bonuss darbam no mājām ir tas, ka neviens parasti nepamana, ka izmantoju brīvo laiku, lai nosnaustos.

Piegriezies līdz nelabumam strādāt horizontāli, bet kā jau katrs sevi cienošs nevu sāpju pacients nemāku kustēties bez notizlošanās.

Kopš melnās piektdienas tālāk par vārtiem esmu tikusi piecreiz. Jo lēni, karantīna and shit. Un ķepiņa sāp, tipst, svilst un visas pārējās izjūtas.


Vismaz kolēģi spēj uzjautrināt un jaunais amats neļauj nekustināt smadzenes. Un redbuls pietiks. Turklāt neviens neredz prokastināciju.

Laikam šodien izskatos pārāk pieejama, gaidot transportu piesitās viens un dikti gribēja par reliģiju parunāt.

Thanks,but no thanks.
Kvalitatīvi grēkot nemaz nav tik viegli.

Pēc vakardienas horizontālā vēl aizvien mazliet grūti, bet vismaz šoreiz nemāc bailes par atkārtotu traumpunktu (jo skopuma dēļ kodeīns vēl ir palicis un piektdien kārtējais randiņš ar spīdzinātāju).

Nav jau tā, ka šobrīd baigā jēga būt uz vietas, teorētiski vispār varētu līdz pirmdienai brīvdienas paņemt, bet cik var mājās sēdēt, garlaicīgi paliek. Un pēdējie gali jāsavelk.


Jāsāk bīdīt vasaras plāni, citādi pietiek būt sēnei un jābauda dzīve, kamēr vēl kuslais ķermenītis kaut cik funkcionē.

Bārā fonā skan "Future Starts Slow" - gribētos ticēt, ka tā ir pozitīva zīme jaunām cēlienā (jo gads noslēgts un visi var iet kārties).
Besīgā kolēģe piepeši atvaļinājumā aizgāja (jo protams, mammītēm atļauj gan mazāk strādāt, gan nebūt, kad iegribās) - ja mums nevajadzētu cilvēkus, teiktu priekšniecībai, lai triec ratā, jo nu bļeģ cik var prasīt tūkstots reizes vienu un to pašu un vēl liekuļot pa virsu. Instrukciju izlasi, kaza, tavā vecumā ir maz analfabēti.

Sadzeršana ar ļautiņiem, kuriem vēl pat nebija padsmit, kad pati varēju legāli darīt visu, ko nelegāli jau pāris gadus darīju, ir dīvaini.

Vismaz izskatos maziņa. Yay.

*I only write when I'm drunk. note to self, writing full time will kill my liver*

Nu, ģēnij ne-vairs-mazgadīgais, ko velcies no mājas ārā ar temperatūru un visām citām piedevām?

Ja pēc pamošanās būšu līķis, varu vainot tikai sevi.

Tā jau viss labi, vajadzēja pārtraukumu no dzīvošanas darbā/gatavošanās gada politiskajam kašķim ar cilvēkiem, kuri patoloģiski neklausās un runā pa virsu. Ģimene, ko padarīsi?

"Nu, ja jūs gribat ar nosūtījumu, variet iestāties rindā, šobrīd gaidīšanas laiks ir 6-7 mēneši." O.o Un tas ir pēc tam, kad izrādījās, ka nevis daļa, bet viss mugurkauls ir sagājis vilnīšos (still not sure how).

Vai nu visi grib aktīvi ārstēties vai arī vietu ir par maz. Lai nu kā, paldies debesīm par apdrošināšanām, jo netaisos te pusgadu mocīties tikai tādēļ, ka valsts pārvalde dzīvo delūzijās, ka viņu darbs ir svarīgs un noderīgs un tādēļ būtu jāatalgo atbilstoši šim delūzijām.


Bet viss dzīvē nav slikti un varbūt pat nedēļas beigās iziešu ārā. Beidzot. Nobody wants cabin fever.

Stulbie izaugumi ar ausīm, kuri nejēdz normālas sistēmas uzturēt. Mums citiem varbūt ir jāstrādā, nevis truli jāblenž monitorā.

Bet nu šodien laikam uznācis lielais kašķis, jo gribas izlamāt kaimiņus, kolēģus un visus pārējos, kurus gan fiziski satikt nevar. jo viss sāp, viss ir slikti un cigaretes beidzās.

Cik jautri ir lasīt izrakstus, tomēr esot lietas kursā, ko tie grieķu svešvārdi nozīmē.
Nu ko, gultas režīms it is, bring in the painypills.

Jāsāk veikt revīzija skapī, jo vakar attapos, ka mēnesi nav drēbes mazgātas, bet nekas nav pietrūcis. Acīmredzot krekli, zeķes un citas padarīšanas savā nodabā vairojas ģeometriskajā progresijā.

Septembra plāni piepildījās ar uzviju, vēl tagad atceroties dvēseles paliekas jūtas labi. Pat iegāšanās mājās pēc vieniem nelikās tik traka. Tagad jāsākopo spēi, lai bic crazy bday bash pārciestu relatīvi viegli.


Jābeidz prokastinēt, kvartera beigas kā nekā (tosts visiem nelaimīgajiem no finanšu jomas).

Kārtējo reizi noskaņojums labāks, nekā būtu jābūt, objektīvi novērtējot visu, kas darbā notiek.
Pat anhedonija atkāpusies vairāk nekā pēdējo trīs gadu laikā. Is this what some people call "fine"? Not a fucking clue.

Tā iet, ka visu laiku survival mode eksistē, aizmirstas normalitāte.

Sajūta, ka mums ar sīko uz abām ir iedalīta viena laba oma, kuru šobrīd esmu piesavinājusies. Vai arī šis ir jauns pofigisma veids, kurā nekas nerausta, bet ir OK. Terapija atmaksājas.

Vismaz vakara plāns ir solid drink/smoke/bitch un septembra plāni ir set in stone.

Pamalē kapu virzienā atkal melni mākoņi, bet tik sēžu un dziļdomīgi velku dūmu.
Jo pēdējā nedēļa ir kaut kas kosmisks ar visu beztauku margarīnu darbā, dullajiem kaimiņiem, izklaidēm ar botāniku un citiem notikumiem, kuros netieši sanāca iepīties.

Vēl aizvien lasu ne-fikciju. Vismaz lasu.

Māt, mēs visi esam smagi slimi.

Sliktākais zscars kovers, ko ir sanācis dzirdēt *too old for drinking outside phase*

Gājiens pa bāriem "pa mierīgo" jau sāk vilkt uz to, ka pēc pamošanās būs grūti.
IDGAF.

Ja vēl nenopietnie draudziņi atbildētu, dzīve būtu piepildīta.