Es pazvanīšu [mierīga un mīļa] un pateišu čau mīļais, viņš pateiks nu čau, čau [kaut ko gaidot], tad es pateikšu vakar tik muļķīgi mums saruna pārtrūka, baterijas nosēdās, un viņš teiks nu tad tagad pateiksi, kas notiek, un kāpēc tu nevari man nekādi pateikt, ko īsti tu darīsi Gruzijā, es atbildēšu [sakostiem zobiem] nu man ir tur darīšanas, kas attiecas tikai uz mani. un viņš teiks kāpēc es nevaru to zināt? es pateikšu, ka pirmkārt, es taču neprasu ar ko nodarbojas viņš un lidz ar to paturu tiesības visu neatklāt arī par sevi. viņš pateiks, bērnudārzs, es pateikšu [ļoti sakostiem zobiem], Dāvid, lai nu kurš to būtu teicis..  viņš pateiks, ok labi.. kad tu atlido? tad es uzsprāgstu un jau nikni saku, ka esmu viņam šo informāciju jau nosūtijusi divas reizes pa mailu un vienu reizi kā sms, viņš pasaka - atsūti vēlreiz, bet konkrētu, kurš datums, cikos, neviss.. tad es saku [ļoti klusi un lēni]. ES tev neko nesūtīšu, jo neredzu tam jēgu. Tu man apsoli pazvanīt toreiz un nepazvaniji, tu man teici, ka uzrakstīsi mailu, kad saņemsi infu un neuzrakstiji, tu uz manu sms toreiz noignorēji.. es tev neticu, jo tu esi melis. Kāda man garantija, ka tu atnāksi un sagaidīsi mani, pat ja būšu tev 40 mailus aizsūtijusi??? tad viņš smiesies un teiks nomierinies, es kliegšu ES ESMU MIERĪGA, viņš smiesies, un tādu, kā guldzienu teiks - klausies, daraguša... un tad es nometīšu klausuli.

es labāk nezvanīšu..