![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Bieži vien mēģinu aizmirst par tām atmiņām, kad man bijušais puisis (kas bija manas pirmās nopietnās ilgtermiņa attiecības jebkad dzīvē) mani (regulāri un bieži vien bez brīdinājuma) brutāli piekautu un spļautu man sejā, itkā es viņa acīs būtu nebūtne. Ļoti spilgti atceros, kad Almas galerijā ar viņu dzēru viskiju, un pēc tam, kad mūsu draudzene aizgajā prom, jo viņš lika viņai apraudāties, viņš izdomāja ka vajag izpaust savas dusmas uz mani. Nogrūda mani uz zemes un pilnīgā pāļa lopā spārdija mani pa zemi pa visu galeriju, tā ka visi garāmejošie cilvēki uz Tērbates ielas skatijās un ievēroja. Tad vajadzēja aizvest viņu mājās, kamēr viņš turpināja nosaukt mani par kuci un nožēlojamu mauku - visu to laiku jutos kā kautkāda stulba, bezcerīga terapeite.
Nu tā, pagājuši jau gandrīz 2 gadi, kopš beidzot izšķīros no viņa, un atguvu savu neatkarību no mākslas sabiedrībā plaši zināmo kuratoru/autoru/publicistu/whatever; turpināju dzīvot savu dzīvi, un viņš turpināja dzīvot savu, tikmēr turpinot savu sieviešu klapēšanas karjeru. Man notika vēl vairāk heavy shit, bet eju tālāk, tomēr dažreiz prātā atceros kautkādus specifiskus gadijumus, epizodes, vārdus, vai jebko citu ko viņš man teica/darija, un mans prāts ieej dusmas paralīzē, kurā nevaru par neko citu domāt, nekā to. Vardarbība attiecībās bieži vien izraisa PTSD cietušajā partnerī, un man liekas, ka manī iekšā ir apspiestas vai apslēpts PTSD un trauma no tā visa. Bet kad atkal, randomi, ienāk prātā atmiņas par to laiku manā dzīvē, tad jūtos šausmīgi slikti.
Pat arī tad, kad mēģinu nedomāt par šo cilvēku, un atstāt aiz sevis visas sāpes, viņš pēkšņi ne no kurienes parādās kautkur internetā, soctīklos, vai raidijumos. Forši, ka tviterī var dirst viņam virsū, un smieties par to, ka viņš ir ļauns un resns mauka, bet nav forši, kad saproti, ka viņš tomēr turpina dabūt darbu, dzīvojot savu nepotisko šantazēšanas dzīvi buržuja sabiedrībā, un redzēt, ka Latvijas Televīzija veljoprojām turpina viņu aicina uz kultūras raidijumiem. Gribās izvemties, iesist kādām, sūdzēties; tomēr šis cilvēks ir atkārtojis savas vardarbīgas un psihozās tendences gandrīz katrai draudzenei ar kuru viņš ir bijis kopā romantiskās attiecības, liekas, ka visiem ir vienalga, apnikuši par to runāt atklāti, vai arī apātija izdarīt kautko, atklāt viņu. To saucamo "cancel culture" :)
Nu tā, pagājuši jau gandrīz 2 gadi, kopš beidzot izšķīros no viņa, un atguvu savu neatkarību no mākslas sabiedrībā plaši zināmo kuratoru/autoru/publicistu/whatever; turpināju dzīvot savu dzīvi, un viņš turpināja dzīvot savu, tikmēr turpinot savu sieviešu klapēšanas karjeru. Man notika vēl vairāk heavy shit, bet eju tālāk, tomēr dažreiz prātā atceros kautkādus specifiskus gadijumus, epizodes, vārdus, vai jebko citu ko viņš man teica/darija, un mans prāts ieej dusmas paralīzē, kurā nevaru par neko citu domāt, nekā to. Vardarbība attiecībās bieži vien izraisa PTSD cietušajā partnerī, un man liekas, ka manī iekšā ir apspiestas vai apslēpts PTSD un trauma no tā visa. Bet kad atkal, randomi, ienāk prātā atmiņas par to laiku manā dzīvē, tad jūtos šausmīgi slikti.
Pat arī tad, kad mēģinu nedomāt par šo cilvēku, un atstāt aiz sevis visas sāpes, viņš pēkšņi ne no kurienes parādās kautkur internetā, soctīklos, vai raidijumos. Forši, ka tviterī var dirst viņam virsū, un smieties par to, ka viņš ir ļauns un resns mauka, bet nav forši, kad saproti, ka viņš tomēr turpina dabūt darbu, dzīvojot savu nepotisko šantazēšanas dzīvi buržuja sabiedrībā, un redzēt, ka Latvijas Televīzija veljoprojām turpina viņu aicina uz kultūras raidijumiem. Gribās izvemties, iesist kādām, sūdzēties; tomēr šis cilvēks ir atkārtojis savas vardarbīgas un psihozās tendences gandrīz katrai draudzenei ar kuru viņš ir bijis kopā romantiskās attiecības, liekas, ka visiem ir vienalga, apnikuši par to runāt atklāti, vai arī apātija izdarīt kautko, atklāt viņu. To saucamo "cancel culture" :)