mvvks

man šķiet, ka es esmu kautkā izbesīta/apnikusi/neapmierināta ar saviem draugiem. neviens īsti neceļ augšā vienotru lai realizētu kkadus mērķus, vai arī vnk nedara neko produktīvu - satiekamies, čīkstējam par dzīvi, kurijam gāni un ēdam, skatamies yūtūbu. sūdzās par dzīvokļa biedriem, bet tad īsti neko nedara, lai izvāktos ārā. sūdzās par skolu, sūdzās par korona virona, etc. liekas ka dzīvoju time loop'ā.
vasarā bija tieši tāda paša sajūta, bet es to bloķēju ārā no smadzenes, jo pati biju ļoti inensīvā, pašdestruktīvā delīrijas fāzē kas nāca no sērošanas. tagad ziema, un, ja godīgi, man jau zaibal. mani tuvākie draugi ir "artsy" izskatā un estētikā, bet paši īsti nedara neko saistītu ar mākslu. tomēr, vai vajag obligāti būt kautkāds "mākslinieka" tips, lai apgērbtos swag? (CENTRA BĒRNU SLINKUMA EPIDĒMIJA???)

vot šie ir jautājumi ko prasu sev, domājot par to, ko es gribu no draugiem un tuviniekiem - cilvēki kuri ceļ vienotru augšā un izcel no manis savas labākās kvalitātes lai es varu attīstīties kā cilvēks, vai vnk "aesthetic" banda, kuri vazājas apkārt un neko īsti nedara?

tik daudz huiņa ir notikusi manā dzīvē pēdējā 2 1/2 gadu laikā - traumatiskas attiecības ar mākslas pasaules nebūtni kuram ir mommy issues/Napoleona komplekss (lol), sāpīgas attiecības, nāve - liekas, ka es pa to laiku esmu izmetusi ārā jebkādu potenciālu vai ambīcijas ārā pa logu, jo man ir ļoti nopietnas problēmas ar atkarību un pašrealizāciju. laikam beidzot vajadzētu fokusēties uz sevi, bet turēt tos cilvēkus kurā es uzticos.

pohuj es palikšu Jūrmalā un pārvērtīšos par hermitu ^-^