Katru nakti murgot man ir tikpat ierasti kā citam kafijas ikrīta rituāls un esmu ar to jau apradusi pat tādā līmenī, ka varu izbaudīt aizraujošos sižetus. Lūk, bet šorīt ar lielām mokām izrāvos laukā, pamodos viscaur nosvīdusi un manai dzīvībai pat īsti briesmas nedraudēja.
Biju Kabilē ar ģimeni. Pirmā freaky lieta, protams, bija brīdi, kad uzņēmos tīrīt abus zirgus, kuri bija maģiski uzradušies šķūnī. Vienu notīrīju smuku, spīdīgu, nopucēju pakaviņus. Sāku tīrīt otru, izrādās, ka otrs zirgs ir nedzīvs un no metāla veidots, kaut arī cītīgi dzīvelīgs. Nē nu fair enough, lai jau būtu tikai viens, neesmu mantkārīga.
Fast forward pāris sekundes, izrādās mana vecmāmiņa ir izdomājusi taisīt pasākumu, kur uzaicināti ir arī visi mani pasniedzēji, viņa ir izsūtījusi ielūgumus, mēs sēžam virtuvē un par to runājam, kad pēkšņi redzu pagalmā divas tādas caurspīdīgas, gadus trīs-četrus vecas murxxes, nu, kā no bildēm izgrieztas. Man iekšā viss sagriežas šķērsām, prasu, vai arī citi redz, jā, redz, viss kārtībā. Nākamajā brīdī virtuvē iebrauc balts golfs, no kura ārā izkāpj gadus 70 veca sieviete, kuru esmu vienreiz redzējusi sapnī un kura ir sapņos vecāmammas draudzene vārdā Kasandra. Abas sāk aizrautīgi čalot un mēs ar māsu tikmēr dodamies pastaigāties uz ceļa galu, kur nezin kāpēc pēkšņi atrodas tāds garš skapis ar drēbēm. Pieejam pie skapja un es kaut ko saku par to, ka labi, ka iztēle nav realitāte, kad no skapja izlec bokseris, kurš bija ūberčempions vienā citā manā sapnī, kurā gāju no mājām uz ciemata centru pa alu, kas bija pilna ar cilvēku kauliem, tā ka tie krakšķēja zem kājām, un metas mums virsū. Jožam ar māsu ko kājas nes, iebēgam mājās pēdējā brīdī, aizveram durvis, noslēdzam, bet tas draņķis izsit loga stiklu un tāpat iekļūst mājā, izlidina pa logu laukā vecomammu ar viņas Kasandru, ar māsu pagūstam tikt līdz gala istabai, kad sapratu, ka jāsāk kliegt un kliedzu, kliedzu, kliedzu - nemaz nezināju, ka tā varu pakliegt, līdz viņš ieskrēja istabā un metās man virsū un es pacēlu krēsl, lai aizstāvētos, kaut gan zināju, ka krēslu tūlīt izšķaidīs un tad beidzot izdevās atraut vaļā acis.
Mnja, pārskatot šis ne tuvu nav briesmīgākais sapnis, kāds man bijis, varbūt pat no vieglākajiem, bet nu tik intensīvi nejutos pat pēc tā sapņa, kurā Pabriks pasūtīja manu slepkavību un snaiperis man iešāva kaklā, vai, kad mani gribēja pakārt par valsts nodevību.
Biju Kabilē ar ģimeni. Pirmā freaky lieta, protams, bija brīdi, kad uzņēmos tīrīt abus zirgus, kuri bija maģiski uzradušies šķūnī. Vienu notīrīju smuku, spīdīgu, nopucēju pakaviņus. Sāku tīrīt otru, izrādās, ka otrs zirgs ir nedzīvs un no metāla veidots, kaut arī cītīgi dzīvelīgs. Nē nu fair enough, lai jau būtu tikai viens, neesmu mantkārīga.
Fast forward pāris sekundes, izrādās mana vecmāmiņa ir izdomājusi taisīt pasākumu, kur uzaicināti ir arī visi mani pasniedzēji, viņa ir izsūtījusi ielūgumus, mēs sēžam virtuvē un par to runājam, kad pēkšņi redzu pagalmā divas tādas caurspīdīgas, gadus trīs-četrus vecas murxxes, nu, kā no bildēm izgrieztas. Man iekšā viss sagriežas šķērsām, prasu, vai arī citi redz, jā, redz, viss kārtībā. Nākamajā brīdī virtuvē iebrauc balts golfs, no kura ārā izkāpj gadus 70 veca sieviete, kuru esmu vienreiz redzējusi sapnī un kura ir sapņos vecāmammas draudzene vārdā Kasandra. Abas sāk aizrautīgi čalot un mēs ar māsu tikmēr dodamies pastaigāties uz ceļa galu, kur nezin kāpēc pēkšņi atrodas tāds garš skapis ar drēbēm. Pieejam pie skapja un es kaut ko saku par to, ka labi, ka iztēle nav realitāte, kad no skapja izlec bokseris, kurš bija ūberčempions vienā citā manā sapnī, kurā gāju no mājām uz ciemata centru pa alu, kas bija pilna ar cilvēku kauliem, tā ka tie krakšķēja zem kājām, un metas mums virsū. Jožam ar māsu ko kājas nes, iebēgam mājās pēdējā brīdī, aizveram durvis, noslēdzam, bet tas draņķis izsit loga stiklu un tāpat iekļūst mājā, izlidina pa logu laukā vecomammu ar viņas Kasandru, ar māsu pagūstam tikt līdz gala istabai, kad sapratu, ka jāsāk kliegt un kliedzu, kliedzu, kliedzu - nemaz nezināju, ka tā varu pakliegt, līdz viņš ieskrēja istabā un metās man virsū un es pacēlu krēsl, lai aizstāvētos, kaut gan zināju, ka krēslu tūlīt izšķaidīs un tad beidzot izdevās atraut vaļā acis.
Mnja, pārskatot šis ne tuvu nav briesmīgākais sapnis, kāds man bijis, varbūt pat no vieglākajiem, bet nu tik intensīvi nejutos pat pēc tā sapņa, kurā Pabriks pasūtīja manu slepkavību un snaiperis man iešāva kaklā, vai, kad mani gribēja pakārt par valsts nodevību.