September 21st, 2013

Vakarnakt nonācu tik tuvu psihozei kā nekad mūžā.

Odi.

Jau izslēdzot gaismu tu dzirdi, ka kaut kur sīc, bet nolem to ignorēt. Sajūti spārnu vēsumu uz sejas, babah un viņš ir pagalam. Mierīgi pagriezies uz otriem sāniem, bet sīkšana turpinās. Nolem, ka acīmredzot bijuši divi, centies turpināt aizmigt, bet miegs nedodas rokā, otrs ods netik. Paiet pusstunda un beidzot tu sajūti precīzi kur ir mazie draņķa spārniņi uz sejas. Viena spēcīga kustība un - pagalam. Atviegloti nopūties un sāc slīdēt miegā, kad... sīc, arvien skaļāk un skaļāk, tev tuvojas kā vesels mākonis. Jūti kāpjam pulsu, ceļamies asinsspiedienu, parādās trauksme, viegla hiperventilācija. Saproti, ka vēl drusciņ un sāksi histēriski kliegt un raudāt.

Odi ir tev visapkārt, nav glābiņa, lai kur tu ietu, ausīs sīc un sīc un sīc. Brīžiem viņi mānīgi pieklust, bet tad metas uzbrukumā ar jaunu sparu.

Pabāzu galvu zem spilvena.

5 no rīta ķēros pie darba. Kopskaitā - 9 odi, vienam izdevās izbēgt un noslēpties.

October 2019

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba